Taču līdz šim skaistajam dzīves mirklim, kad iepazīstamies ar savām otrajām pusītēm, mēs katrs nonākam savādāk... Un līdz ar to izveidojas stāsts... Tā nu es tiku pie sava interesantā stāsta: gāju vēl vidusskolā un mana mamma strādāja vietējā pagasta gaļas pārstrādes cehā. Bieži gāju viņai palīgos, jo mājās tāds jauns skuķis nevarēja jau nosēdēt, te arī ieraudzīju vēl nezinot, ka tā būs mana otra pusīte, jaunu skaistu puisi, kurš tajā brīdī nelikās tik foršs. Viņš bija tikko beidzis pavārus, tādēļ vajadzēja arī kaut kur praktizēties... Mana mamma viņu aiz patikas sauca par "dēliņu". Bieži viņu darba vietā tika kā jau latviešiem pienākas svinētas jubilejas un vārda dienas, kad pienāca arī viņa vārda diena, kur nu beidzot tajā dienā sākām abi sarunāties un pamazām pamazītēm viņš nāca pie manis ciemos, gājām garās pastaigās utt... Līdz esam nonākuši līdz šodienai kopā un vēl jo projām, kā tikko iemīlējušies! Šis stāsts liek secināt man un arī parējiem es ceru, ka arī divas pusītes var satikties caur vecākiem...