Viss sākās ar to, ka pirms gandrīz 3 gadiem vasarā atradu darba vietu, kurā vēl aizvien strādāju - benzīntanks Statoil. Tieši izvēlējos tādu vietu, kas tuvu mājām un arī draugi daudz neapgrozās. Biju domājusi, ka mierīgi spēšu darīt savu darbiņu negaidot ciemiņus.  Tā nu es strādāju, tai laikā man bija puisis, par iepazīšanos nedomāju, jo bija labi kā bija.

Tad sākās pats interesantākais. Septembrī vairāki pircēji nesa puķes, atstāja telefonnumuriņus un prasīja manu numuru. Es tikai smējos, jo tik daudz uzmanības vienā mēnesī... tas bija par traku. Puķes, protams, man ļoti patīk, tās tad nu es labprāt pieņēmu. Protams, mans toreizējais puisis zināja par manu piekrišanu darba vietā, es to neslēpu, jo cerēju, ka tad viņš vairāk pacentīsies, vēlēsies mani palutināt utml. Nu sieviešu niķi, stiķi.. jāsaka tā.. Bet nekas daudz nemainījās, reizēm pat dzirdēju frāzi: "Ko tad vispār Tu manī esi atradusi?" Jau augusta beigās ievēroju ļoti smaidīgu un laipni klientu. Vienmēr ir prieks apkalpot jaukus, smaidīgus pircējus, tad arī pārdevējam ir vieglāk.  Tā septembri šo personu es ievēroju daudz biežāk, varbūt tīri sagadīšanās pēc, jo strādāju vairāk vakaros.

Oktobra sākumā grafikā bija ieliktas piecas brīvdienas un piektdien naktsmaiņa. Es laimīga un atpūtusies atgriežos darbā un ieraugu jauno grafiku, kas man nepavisam neiepriecināja.. tā nu es visu vakaru pukojos un strādāju kopā ar vienu kolēģi, ar kuru vienmēr var pasmieties.. un tā nu, lūk, 3.oktobrī šis klients atkal ir klāt un šoreiz iepērkoties viņš pajautā, kad es atkal strādājot, jo toreiz, kad viņš bij iebraucis, es nebiju (protams, ka es nebiju, jo man bija brīvdienas). Iemesls bijis tāds, ka šis bija nopircis puķes, bet es neesot bijusi.. Es tik pasmējos. Teicu, ka svētdien visu dienu mierīgi vari braukt, kad vien sirds kāro.. Un svētdien arī viņš bija klāt ar puķēm un mazu dāvaniņu.. es pirmā brīdī nosarku un teicu, ka nu es to visu uztvēru tik kā joku, nedomāju, ka arī cilvēks tā izdarīs. Un tā viņš pajautāja kā mani atrast slavenajiem draugiem.lv un vai drīkst mani aizvest mājās. Es teicu: "Tur īpaši jāmeklē". Uzrakstīju uz lapiņas. Vēl viņš pajautāja, vai nevar aizvest mājās. Nu, bet, protams, man jau labāk, vismaz nav jāiet ar kājām, jo pēc garās darba dienas sāp kājas un tas ceļš mājas ir mokošs... Toreiz darba kolēģe teica, ka es traka. Jā, es iekšēji zināju, ka varbūt rīkojos nepareizi. Vakarā aplūkoju viņa profilu un secināju, ka viņam ir draudzene. Sieviešu intuīcija. Tā kā nu man bija draugs īpaši nesaspringu un domāju dzīvosim redzēsim.

Kādu dienu draugos apmainījāmies ar telefonnumuriem, jo viņš vēlējās iedzert tēju ar mani manā darbā. Es ar mieru. Neteiksim, ka biju atvērta viņam kā potenciālā draudzene. Manā prātā viņš bija tikai kā iepazīšanās objekts, kas vēlas draudzēties. Gāja visādi apmēram 10 dienas kaut kas mūsus starpā notika. Es rakstīju diskus, viņš veda mani mājās, daudz runājām. Taču pats interesantākais, ka tajā nedēļā man draudzenei bija pirts sarunāta, bet tā bija Siguldā un man bija ielūgums diviem. Protams, es biju sarunājusi ar savu puisi, ka brauksim kopā pēc mana darba. Tikai 4dienas vakarā notika, kas negaidīts, kad laipnais klients, šoreiz minēsim vārdu Armands, bija aizvedis mani mājās, sēžu viņa mašīnā, man zvana mans puisis, un saka, ka nevēlas braukt. Tā ideja tāda, ka viņam nebūs, ko tur darīt... Es tā pie sevis saskumstu un saku, bet tev taču būšu es... Es pēc dabas esmu cilvēks, kas īpaši neuzspiež un ļauj cilvēkam izvēlēties, tikai man tracināja tas, ka es jau biju sarunājusi, ka tikšu, un ka tas viss notiks pēc 10 vakarā. Labi, saruna beidzas ar to, ka viņš drīkstēs nebraukt. Es jau galvā sāku plānot, kur piektdien aiziet, jo netieku uz Siguldu. Armands tai brīdī piedāvā mani aizvest uz Siguldu. Es tādā šokā. Prasu: "Kapēc?" Viņš: "Nu es redzēju, ka tu saskumi." Un protams, ka es uzreiz paliku priecīga.

Piektdien aizbraucu uz Siguldu. Nē, Armands nepalika tur, bet aizbrauca atpakaļ uz Rīgu svinēties ar saviem draugiem, bet es ar saviem. Tad mans puisis kaut kur pa Rīgas klubiem tovakar staigāja. Tad es sešos no rīta saņemu zvanu no sava puiša šis prasa: "Ko es daru?"... A es ta gulēju, jo man bija jāiet uz darbu un no rīta draudzenes māsa atveda atpakaļ uz Rīgu. Pa to laiku ar Armandu sarakstījāmies un sarunājām iet uz kino. Abi neizgulējušies bijām uz surf up. Pārsmējāmies, paspējām aizmigt seansa laikā. Pēc tam vakarā pēc mana darbiņa, protams, Armands mani atkal aizveda mājās, un šoreiz viņš ierosinājums ejam uz kino. Es saku: "Jā, ejam." Un tajā dienā divas reizes bijām kino. Un tā arī pēc tam sagājām kopā.

Tas liktenīgais datums bija 14.oktobris.  Tā kā reizēm ir jāļaujas to, ko saka sirds, ne prāts. :) Un citreiz jāsaka iznākums var būt necerēts un neizsakāmi labs. Šobrīd tas ir pats labākais, kas manā dzīvē noticis un arī pats interesantākais gadījums attiecībā uz iepazīšanos. Šobrīd vēl aizvien esam kopā un abi esam neizsakāmi laimīgi. Par precēšanos mēs gan plānojam... tik jāpabeidz mācības un jāiekrāj naudiņa.. un tad jau arī īpašais notikums būs klāt :)