Atzīšos, pirmo soli iepazīšanai spēra viņa, uzrakstot ziņu viesiem pazīstamajā draugu portālā. Kā tagad atceros, sēžot pie galdiņa, vienā no tuvākajām no darba vietas kafejnīcām mēs praktiski nerunājam, tikai skatījāmies viens uz otru, pētījam, domājam un  sapņojām. Varu piebilst, ka sapņi piepildījās.

Sākās pavasaris, saules siltums sildīja ne tikai mūsu ķermeņus, bet arī dvēseli, kura kopā ar dabu modās, auga un ziedēja.

Viss jau bija kā parasti toreiz, daudz runājam par nopietnām lietām un ne par ko, smējāmies un priecājāmies, par to, ka esam vēl jauni un spējīgi uz dažādiem nedarbiem.

Programmas turpinājumā  bija plānots bija iet uz naktsklubu. Mēģināju visu noorganizēt tā, lai ap plkst. 00:00 es  kopā ar to, ar kuru vēlos pavadīt visu savu atlikušo dzīvi, atrastos pašā Rēzeknes pilsētās centrā pie pieminekļa "Vienoti Latvijai". Tā arī notika... izejot no tās vietas, kur jautri visi kopā pavadījām darba nedēļas beigas, mēs devāmies meklēt piedzīvojumus citviet. Ejot kopā ar visiem sākam atpalikt, lai īstajā brīdī būtu tikai divatā un neviens nevarētu dzirdēt šo vis nozīmīgo vārdu "Jā". Kad mūsu daļa no grupiņas jau labu gabaliņu bija aizgājuši uz priekšu, mēs jau stāvējām viens pie otra. No uztraukuma viss drēbuļoja tā, ka liekas nevar nostāvēt kājās. Viņa saprata, ka kaut kas notiks... Es nemanāmi izvilku no jakas gredzenu un klusiņām čukstot viņai austiņā uzdrošinājos pajautāt - vai esi ar mieru būt vienmēr man līdzi... tad piebildu, ka viņa var izmantot laiku un padomāt. laiks nebija vajadzīgs. Tūlīt pat atbilde bija dzirdama.

"JĀ" ir pateikts!!! Tagad varat atzīmēt savos kalendāros 8.augustu kā mūsu ģimenes dzimšanas dienu...