Es, 12.klases skolniece, nedēļas nogalē ar autobusu pirmo reizi braucu uz jaunajām mājām. Vecāki nopirka māju, uz kuru pārcēlāmies no iepriekšējās dzīvesvietas. Viss notika ļoti ātri, tāpēc sagadījās tā, ka jauno māju vēl nebiju redzējusi, arī pagasts pilnīgi nepazīstams. Centos nepalaist garām ceļa orientierus, lai zinātu, kurā pieturā vispār jākāpj ārā. Putekļu mākonis aiz aizbraucošā autobusa, un es stāvu sveša pagasta centra ielas malā.

Ar trīcošu sirdi, vadoties pēc mammas dotajām instrukcijām, dodos uz nu jau mūsu māju. Zināju, ka mani neviens nesagaidīs, jo tieši šajā dienā notika pati pārcelšanās, visi būs aizņemti ar mantu izkraušanu un izpakošanu. Pēdējai līkums... skatam paveras gara, pelēka ēka, kuru ieskauj liels ābeļdārzs, bet taciņas malās aug kupli ceriņu krūmi. Pagalmā redzu smago automašīnu, jau iztālēm atpazinu tēvu, kurš no piekabes deva ārā mantas. Pagalmā grozījās arī nepazīstami cilvēki - sarunāti vietējie palīgi. Pirmo satiku mammu, arī tēvs izkāpa no piekabes, abus samīļoju, sekoja bučas uz vēsajiem vaigiem... "Un kur man buča???" - dzirdu kādu jautājam sev aiz muguras. Es pagriežos, un mans skatiens sastop šķelmīgas, smaidošas acis... Mazliet apmulsu, laikam pasmaidīju, bet ātrumā nevarēju izdomāt, ko atbildēt... Pat lāgā nenopētījusi svešinieku, metos apskatīt māju, pārģērbties un devos palīgā savējiem. Paguvu uzzināt, kas ir kas. Izrādās - buču no mani nedabūja automašīnas īpašnieks, jauns puisis, kurš no darba brīvajā laikā piepelnījās veicot visādus pārvadājumus pēc pasūtījuma. Dzīvojot šajā pašā pagastā...

Nu piekabē kāpu es, jo smagās mēbeles bija jau izceltas. Es padevu mantas nesējiem. Pēkšņi jutu, ka kāds tur manu kāju... Tā kā atrados tuvu piekabes malai, šis pats puisis aizsniedza mani bez īpašas piepūles. Es ar tādu sparu izrāvu kāju, ka nākamajā brīdī nobijos, vai neesmu viņam iespērusi... Pilnīgi aukstas tirpas pār muguru pārskrēja. Puisis, nedaudz iztrūcies, bija paguvis atlēkt sāņus. Palika pat kauns, ka es izturējos kā tāda nervoza kaza...Visa vakara laikā nebijām pārmijuši nevienu vārdiņu, tikai apmainījāmies ātriem skatieniem, darījām savu darbu, bet paturējām viens otru acīs. Puisis simpātisks, pelēkas acis, gaiši mati, spēcīgs...un skatiens - tāds silts, patīkams, nedaudz viltīgs... Pie vakariņu galda uzzināju, ka viņu sauc Guntars. Nogurums darīja savu, un es ātri vien devos pie miera.

Kopš šīs dienas nedēļas nogalēs Guntars bieži vien pie tēva atbrauca apjautāties, vai neko nevajag atvest, vai nav vajadzīga palīdzība. Toreiz man likās, ka brauc pie tēva... Vienā vakarā, kad Guntars jau devās prom, mamma pie manis pienāca un teica : "Nu izej viņu pavadīt, nabags vairs nevar atrast ticamu iemeslu, lai varētu pie mums tā regulāri iegriezties." Es izgāju pagalmā, bija vēss novembra vakars, un tik zvaigžņotas debesis... Guntars stāvēja pie mašīnas, it kā kaut ko uzmanīgi censtos pētīt pagalma luktura apgaismojumā... "Neko jau neieraudzīsi, ir taču tumšs", es klusi noteicu, piegājusi klāt. "Nu tevi jau es redzu...", viņš noteica, "kā esi iejutusies jaunajā vietā?" Mēs beidzot sarunājamies, laiks pagāja nemanot. "Vai nav auksti?" Guntars ieminējās. Un mēs atgriezāmies mājā, virtuvē uzvārījām kafiju, vecāki bija devušies uz viesistabu, un mūsu sarunas virtuvē turpinājās gandrīz līdz rītam - mums pēkšņi bija tik daudz, ko stāstīt.

Pēc 2 gadiem, 1995.gada 19.augustā mēs viens otram teicām "Jā"... Nākamgad būs mūsu 15.kāzu gadadiena, mums ir brīnišķīga meita. Un visu šo gadu laikā mans vīrs lepni apgalvo - nezinu kā citi, bet es pats sev sievu pārvedu no otras Latvijas malas...vislabāko....