bija nedaudz grūti, jo palīdzību īpaši man nepatīk nevienam prasīt, kaut kā pati ar visu izkūlos. Tas bija 2006.gada 20.novembris, kas izlēma manu un Kaspara turpmāko likteni. Tā kā datorspeciālistus zināju tikai no savām darba vietām, tad bija jāizvēlas pie kura griezties pēc palīdzības. Vienīgais sakaru līdzeklis, ar kuru varēju ar kādu no viņiem sazināties bija draugiem.lv. Tā kā ar Kasparu mēs jau iepriekš šad tad ar kādu vēstulīti draugiem.lv bijām apmainījušies, piemēram, viņa apsveikums man vārda dienā, es viņu apsveicu ar mašīnas iegādi, un tad kā jau meitenēm pienākas paķircināju kad pavizinās, viņš bija apsolījis, ka dabūs tiesības tā arī pavizinās :) varbūt tā bija intuīcija vai kas nezinu, sanāca tā, ka ar vēstulītēm apmainījāmies kādas pāris dienas pēc tam, ka viņš bija nolicis tiesības un es viņam atgādināju par norunu, viņš teica, ka tūlīt piebrauks, ja godīgi, es nemaz negaidīju un nedomāju, ka viņš vispār pavizinās mani, tā jau bija otrā reize, ka viņš mani bija samulsinājis un vēl tas teikums, ka es esot pirmā meitene, kuru viņš vizina ar savu mašīnu :) tie laikam bija tie pirmie krikumiņi, kas mūsos bija kautko iekustinājuši, lai gan mēs to vēl paši nemaz neapjautām...

līdz pienāca liktenīgā diena (20.11.2006.), jālūdz palīdzība, jutos ļoti neērti, ja nu mani pārprot, domā, ka es tīšām to datoru nobeidzu (Kaspars pēc tam tieši tā arī pajokoja ;) ), beigās draudzenes pamudināta saņēmos un uzrakstīju Kasparam draugos.lv, ka nepieciešama palīdzība...

dators tika sataisīts, referātus veiksmīgi aizstāvēju un pateicoties tikai Kasparam ;) vajadzēja iestāties ierastajai rutīnai, bet nē datoram bija pazudusi skaņa, tad, vēl kautkas tur bija jāsaķibina, līdz beigās datorā bija ne tikai mūzika, bet arī filmas, tā mēs taisot datoru, pļāpājām par šo un to, vismaz mani tās sarunas bija aizķērušas, jo sen nebiju ar kādu tāpat vien par šo un to pļāpājusi un vēl mans kaķis visur uzmanības centrā, galvenais sarunu objekts ;)

Tas bija laiks, kad Kasparam tuvojās Dzimšanas diena (04.12.), tā vienu vakaru ķibinot datoru, Kaspars mani uzaicināja aizbraukt uz kādu kafejnīcu pasēdēt, tā mēs tur sēdējām pļāpājām, ierunājāmies par viņa Dzimšanas dienu, viņš teica, lai es atnākot sestdien uz Atlantisu, jo viņš tur ar draugiem svinēšot, atceros, to, ka teicu, ka nevarēšu, jo draudzenēm tieši tajās brīvdienās bija kautkas cits saplānots, un viena es tādas vietas nekad neapmeklēju. Kaspars, tad mani uzaicināja svinēt ar viņiem kopā. Nu manai kautrībai un uztraukumiem nebija gala...es taču nepazīstu viņa draugus, ko es vilkšu, kā izskatīšos, ko dāvināt un vēl vispirms būs pasēdēšana pie viņa mājās, nojautu, ka vecāki arī būs...

tā nu pienāca 09.12.2006. un Kaspars vakarā iebrauca pakaļ, lai dotos uz viņa Dzimšanas dienas svinībām, ierados pavisam nobijusies un sakautrējusies, pa visu vakaru nevienu vārdu pār lūpān nevarēju dabūt, kad aizbraucām uz Atlantisu mazliet sāku atraisīties...

tā nu Kaspars nāca nu jau gandrīz katru vakaru mūs ar Munci (mans kaķis) apciemot, tālāk sekoja Kaspara radu tusiņš, vēl šādi tādi tusiņi ar draugiem un Ziemassvētkos es vedu Kasparu iepazīstināt ar saviem vecākiem... Tika sagaidīts pirmais Jaunais gads... Es jau sāku biežāk arī pie Kaspara ciemoties, sākumā tikai nedēļas nogalēs, pēc tam jau arī pa nedēļas vidu, līdz kamēr vispār vairs viens bez otra nevarējām...

sākās mūsu kopā dzīvošana, sākums bija ļoti grūts, brīžiem likās, ka es to cilvēku galīgi nepazīstu un viss kaitināja, piemēram, televizors jāskatās, lai aizmigtu, sākumā biju galīgi negulējusi, kamēr pieradu, jo biju pieradusi aizmigt klusumā, ir bijuši arī brīži, kad esmu projām gājusi, sāka likties, ka esmu tomēr sveša viņa mājās, jo pozitīvā enerģija nepieciešama ne tikai lai uzturētu mūsu abu attiecības, bet tā kā mēs dzīvojām ar viņa vecākiem, tad ar viņiem arī bija jāiemācās sadzīvot...likās, ka nav vairāk spēka, gribas būt pašai, patstāvīgai un darīt to ko gribās...tā gadās, kad cilvēks, kas ir padzīvojis viens patstāvīgi un neatkarīgi no citiem nokļūst tik lielā ģimenē, kurai ir savas tradīcijas, sava izpratne par lietu kārtību utml., manam kaķītim adaptēšanās periods jaunās mājās bija mazliet vieglāks, viņš beidzot bija brīvībā, varēja staigāt kur grib, ķert peles utt. :)