Lieki teikt, ka manī viņi īpašu interesi neizraisīja, jo man tad bija pavisam citas domas galvā un es viņos jau ne tik- kam gan interesēs tāda maza meitene ar pionieru kaklautu. Abi puiši gāja manas lielās draudzenes klasē un to vien par viņiem zināju, ka viens ir Dainis, otrs Guntis. Jāpiebilst, ka viņu klase bija šefu klase mūsējai, tā toreiz bija pierasts, ka kādi lielāki uzmanīja mazākus.

Nereti mūsu klases brauca kopīgās kartupeļu un ābolu talkās un reiz mēs abi ar nākamo vīru pat bijām vienas partordzes, kuras vārdā bija nosaukts mūsu pionieru pulciņš, bērēs, bet to mēs atklājām kad bijām jau precējušies. Gāja viens gads pēc otra un kad es beidzu 7.klasi, bija jāiet uz draudzenes vidusskolas izlaidumu. Joprojām nekādu emociju par jau pieminētajiem puišiem.

Sāku iet vidusskolā, sāku apmeklēt balles kultūras namā. Vienmēr mana draudzene pēc tam apjautājās vai nav bijis kāds viņas klasesbiedrs. Un tad es allaž atbildēju, ka bija tas, tas un vēl tas Dainis vai Guntis, joprojām nebiju iegaumējusi kurš ir kurš. Un tad man bija jāpiebilst, ka tas, kuram brilles, nu tātad Guntis.

Biju beigusi 10.klasi un atkal biju aizgājusi uz balli - tas bija 5.jūlijā un mani uzaicināja dejot tas ar tām brillēm, nu laikam jau Guntis. Kluss, nerunīgs, bet ļoti pieklājīgs, pēc balles uz mājām pavadīja. Neko nenorunājām. Nākamo balli atkal nodancojām kopā un tad jau sākās skaists mīlestības laiks, kurš nākamā gada 25.jūlijā vainagojās ar kāzām. Un briesmīgākais ir tas, ka viņš mani skolā nemaz nebija redzējis, pilnīgi nemaz neatcerējās!

Nu jau mums laulībā nodzīvoti laimīgi 22 gadi, ir divi pieauguši bērni un 11gadīga pastarīte. Izrādās, ka gadiem varam staigāt līdzās savam īstajam cilvēkam un ne reizes pat neiedomāties paskatīties uz viņu vērīgāk. Ir jāsagaida īstais brīdis un viss notiek!