Bet sanāca tā, ka pavisam nejauši draudzenes nopirktajā avīzē ieraudzīju pavisam parastu sludinājumu. Uzrakstīju tikai tāpēc, ka puisis dzīvoja manā rajonā. Viņš atbildēja... Tā mēs nosūtījām viens otram 3 vēstules, nolēmām, ka bildes nesūtīs, redzēsim viens otru tikšanas reizē... Tā nu izlēmām tikties, iniciators tam bija Viņš, es laikam vēl labprāt parakstītu tās vēstules, biju jauna... Bija ļoti interesanti un intriģējoši:)

Tad nu pirmā satikšanās...nav mans tips...tā ir pirmā doma, kas iešāvās prātā...bet nu kur tagad liksies - šīs vakars ir jāpavada kopā, negribas apvainot puisi un skriet prom... Pastaigājāmies pa ielām, runājām dikti daudz, sevi nevarēju ne pazīt... Parasti esmu aktīvā klausītāja... Tagad Viņš saka, ka nodomājis, ka katru reizi pirms tikšanās ar mani būs jāstudē enciklopēdija:)))

Tad nu viņš piezvanīja vēlreiz, negribēju iet, bet pierunāja mamma, sacīdama - aizej, varbūt tomēr patiks, un tā arī notikās... ieptikās.... Pirmā rokās sadošanās... izkāpām no trolejbusa, padeva viņš man roku un es to tā arī neatlaidu...

Tā pagāja ilgs laiks, kamēr mēs nolēmām apprecēties - veseli 5 gadi un nu jau 4 ir laulībā nosvinēti!

Gribēju piebilst, ka tas astotnieks - tas datums, kurā mēs pirmo reizi satikāmies, pavada mūs visu kopdzīvi: 8.datumā satikāmies, 8.datumā nolēmām apprecēties un 8.datumā piedzima meitiņa.

Esmu pateicīga gan liktenim, kas saveda mūs kopā, gan savai mammai, kura aizsūtīja mani uz 2.randiņu!!!!