Bet tam visam pa vidu ļoti labs sarunu biedrs man bija arī bankas saimniecības daļā strādājošais darbinieks. Beidziet, viņš taču ir tikai sarunām, tā es toreiz domāju... Viņš vienmēr uz galda atstāja man konfektes un dažkārt gluži nejauši apstājās, lai parunātos, jautāja - vai man patīkot pirts, vai nevajag aizvest līdz mājām, bet es vienmēr atrunājos ar to, ka man nav laika, mācības, kursi utt. Vienubrīd viņš pat nenāca, iespējams, bija apvainojies...

Kādu vakaru labu laiku pēc tam, mēs ar draudzenēm gājām uz klubu, bet tas pasākums nebija tāds īsti izdevies, vai arī man nebija garstāvoklis un es ap plkst. 24.00 jau devos mājup, bet tad pēkšņi (iespējams, šampanietis bija devis man drosmi) es izdomāju aizsūtīt tam pašam saimniecības daļā strādājošajam sms (jau iepriekš viņš man bija sūtījis ziņas, jo uzzināt banku darbiniekiem vienam otra tel.nr. nav grūti) ar tekstu: "Vai nu tu tagad brauc man pakaļ uz centru, vai arī nekā!" Tieši tā un pilnīgi skaidri! Ko jūs domājiet - viņš man atzvanīja nekavējotes, noskaidroja kur es esmu un, ka pēc min. 20 pie manām mājām piebrauks taksis un mani aizvedīs pie viņa. Tā arī notika, es sēdos taksī un mani atgādāja īstajā vietā. Mēs ēdām viņa ceptos kartupeļus, tas jau visu vīriešu mestardarbs - ha, stundām ilgi runājām, smējāmies, viņš man rādīja visādus trikus ar kārtīm un tā viņa patiesā daba, humors un labsirdība mani uzrunāja. Nākamajā rītā viņš man uzdeva tiešu jautājumu: kādā krāsā tu gribi mūsu māju? Nu, ko teiksiet, vai tas visu neizteic? Šogad būs mūsu kāzas! Viņš ir īstais un es esmu laimīga!