Un starp šiem cilvēkiem bija arī viens puisis - jauns, vienmēr uzvalkā un ar portatīvo datoru uz pleca. Viņš gandrīz katru dienu ēda vienu un to pašu - makaronus jūrnieku gaumē! Meitenes vienmēr ieraugot viņu teica, ka puisis esot nedaudz dīvains... Vienmēr ēd vienu un to pašu, un sēž vienā un tajā pašā vietā.  Man ļoti patika viņu apkalpot, jo vīrieši uzvalkos ir mana vājība... Viņi vienmēr ir pieklājīgi, smaidīgi.

Tā gāja laiks, mēs nekad nesarunājāmies, tikai smaidījām. Un kādu reizi es viņu satiku "Kabatā". Protams, abiem bija patīkami satikties. Viņš mani uzaicināja dejot, protams, iedevu viņam savu telefona numuru un pēc nedēļas es aizgāju strādāt uz citu kafejnīcu. Mans makaronu puisis pazuda. Nezvanīja, nerakstīja... Es jau atmetu cerību viņu satikt.

Bet kādu vakaru manā priekšā stāvēja mans makaronu puisis un lūkojās manī ar neizpratni. Izrādījās, ka, dodot numuru, sajaucu vienu ciparu, attiecīgi sazvanīt mani nevarēja, klausuli cēla kaut kāda dāma gados. Un tajā kafejnīcā manis arī vairs nebija....   Paldies manām kolēģēm, kuras zināja manu jauno darba vietu un varēja viņam pateikt. Tā nu mēs atkal satikāmies un vairs nešķīrāmies.

Pēc divu nedēļu romantiskas aplidošanas mēs jau dzīvojām kopā. Tagad esam precējušies jau 4 gadus, audzinām divus burvīgus bērnus, un mūsu ģimenes mīļākais ēdiens ir makaroni jūrnieku gaumē! Kā vēlāk stāstīja nu jau mans vīrs, viņš pusdienojot skatījās uz mani un domāja, ka es būtu laba sieva savam vīram - pieklājīga, strādīga, piezemēta. Tātad bija lemts!