Es gribu uz savu istabiņu, dušā un gulēt!!! Ha, sasapņojies, mīļā sirds... Spēcīgs klauvējiens pie durvīm, un sauciens – Tūlīt piebrauks taksis, mēs braucam visi uz tusiņu! Ģērbies! Izrādās, viesnīcā šodien nav īpaši daudz darba, restorāns un virtuve jau slēgtas un kolēģi nolēmuši apvienot brīvo vakaru un manu ierašanos jautrā tusiņā. Nu jā... jāpiekrīt vien ir, jāņem vel vērā, ka vēl neesmu ne uz vienu vācu tusiņu bijusi, jāpaskatās tak, kā tie svin!

Ieradāmies krodziņā, tur viss jau notiek – mūzika grīdā, ieradušies arī pārēji viesnīcas kolēģi, saimnieces au-pair bērnu aukle, un vēl labākais – šo tusiņu mums sponsorē viesnīcas saimniece!!!

Iedzeram alu, spēlējam šautriņas un biljardu, klausāmies mūziku, dejojam. Jūtos vienkārši brīnišķīgi – viss nogurums, grūtais ceļš un miega izsalkums pagaisis. Flirtēju un koķetēju ar puišiem, taču neielaižos nekādās telefonu numuru apmaiņās, netīk man. Un tad pie bāra letes ieraugu... muguru! Baltā kapučjakā, platu,plecīgu.. Kaut kas notrīs sirsniņā... Nu pagriezies taču! Parādies taču!! Gribu tevi redzēt, tavu seju!!! – šaujas man pa galvu. Nedzirdu vairs, ko man citi saka, ir tikai viena doma galvā – Pagriezies pret mani!!! Un skatos, skatos, skatos platajā mugurā. Nezinu cik ilgi – minūti, 5, 30,varbūt veselu mūžību... Un viņš pagriezās... Ieraudzīju smaidīgas zilpelēkas acis, brilles bez rāmīšiem, koptu bārdiņu... nu jā, vairāk matu gan varēja būt, bet tomēr, kaut kas pievelk mani viņā. Mugurai tagad ir seja. Mēs saskatījāmies, uzsmaidījām, es nosarku... Es taču nesarkstu, nekad!!! Es, pašpārliecinātā, zobgalīgā, lecīgā, nosarku kā sīks skuķis izlaiduma ballē! Arī viņš nosarka. Nu labi, ir mums jau kaut kas kopējs. Mēs skatījāmies – minūti, 3,5 mūžību... Un viņš nāca uz manu pusi. Ak, nē!!!! Viņš taču nespēlēs tagad šautriņas! Es taču esmu te, viņam jāuzrunā mani!!! Tā taču nevar beigties mūsu vakars, mēs jau taisāmies ar kolēģiem uz mājām!!! Bet nē, viņš spēlē tiešām šautriņas. Ha, ha, ha!!! Visas garām!!! Tā viņam arī vajag!!! Viņš pagriežas pret mani, paņem mani aiz rokas un nosauc savu vārdu. Tā, mugurai un sejai tagad ir arī vārds. Tikai... mūzikas dārdoņā to nesadzirdēju! Nosaucu savu vārdu, cerībā, ka vismaz manu vārdu viņš sadzirdēja un saprata. Nedaudz aprunājāmies, pateicu, kur strādāju. Un tad jau pienāk kolēģis un saka –Mums tagad jābrauc mājās, ir laiks... Hmmm, nu ko platā mugura ar seju un vārdu, tas arī bija viss. Viņš mani pavadīja līdz bāra izejai un teica – Bez skūpsta es tevi nelaidīšu ārā! Ko vēl ne!!! Iedomājies nez ko!!! Pagriezu tikai vaigu, saņēmu buču un prom biju!

Nākamo dienu strādāju kā pa mākoņiem – gulēju tikai dažas stundas, un vēl domas par vakardienu... Pusdienlaikā draudzene aicināja ciemos pie saviem vecākiem, tie arī gribot mani satikt. Ceļā vel pārrunājām vakardienas notikumus, izsmējāmies par puišiem, uzmanīgi pajautāju, vai viņa pazīst manu vakardienas kavalieri. Taču nē, draudzene nepazina. Nu ko, vakars bija jautrs un interesants, bet man jākoncentrējas darbam, nav laika puišiem.

Vakarā ierados viesnīcā, savā istabiņā, gatavojos otrajai maiņai virtuvē. Klauvējiens pie durvīm. Atveru tās, kolēģe saka – Tevi kāds gaida restorānā! Ko??? Mani? Drudžaini pārdomāju, kurš tas varētu būt, bet neviens nenāk prātā, visi ir pašlaik viesnīcā, darbā. Noeju restorāna zālē... mugura, seja, vārds!!! Ēeee, vārds, kāds bija viņa vārds? Velns, nu neatceros!!! Piesēdos viņam blakus, skatījāmies viens otram acīs un klusējām... Ļāvām runāt mūsu sirdīm. Un tad viņš man teica – Es gaidu jau 4 stundas... es nebiju pat pārliecināts, vai tu esi tā vakardienas meitene, nebiju pārliecināts, vai ir īstā viesnīca... Un es neatceros tavu vārdu!!! Ak dievs, kā mēs smējāmies!!! Atzinos, ka arī es neatceros viņa vārdu. Mums bija tik viegli sarunāties, it kā mēs pazītu viens otru jau gadiem. Taču katram priekam reiz iestājas pauze, man bija jāiet strādāt. Sarunājām, ka pēc dažām dienām viņš atbrauks pie manis, man tad ir brīvs un tad mums būs pirmais īstais randiņš, bez pauzēm. Un tas izdevās – randiņš bez pauzēm, jau 4 gadu garumā, 3 no kuriem esam abi zem viena uzvārda. Un ceram, ka kaut kad mums pievienosies vel kāds, kas svinēs ar mums Oktoberfest un Līgo svētkus, un nēsās arī mūsu uzvārdu...

+ Pievieno savu "Iepazīšanās stāstu"

+ Konkursa noteikumi