Kādā no reizēm, kad čatoju, portāla pirmajā lappusē manu acu skatienu piesaistīja kāds ļoti izskatīgs, gara auguma, ar zilām acīm un apsardzes tērpā tērpies puisis. Neesmu no tām meitenēm, kura sper pirmo soli, taču tagad saprotu, ka tas bija pats likteņa pirksts. Es viņam uzrakstīju vēstuli. Nedomāju, ka saņemšu no viņa atbildi, taču viņš man atbildēja. Tā mēs sākām viens otram sūtīt vēstules...

Mūsu satikšanās bija 2005. gada 28. jūnijs. Tā kā šī bija pirmā mūsu tikšanās, norunātajā tikšanās vietā vērīgi aplūkoju katru garāmejošo vīrieti. Mēģināju katrā no viņiem saskatīt Andri, taču pēkšņi pāri ielai ieraudzīju ejam kādu puisi. Iekšējā balss man teica, ka tas ir viņš… Jā, viņš tuvojās manā virzienā. Jāsaka godīgi, viņš nebija kā no bildes izkāpis, viņš bija pavisam savādāks.

Uz tikšanos negāju viena, kopā ar mani bija draudzene. Nē, es nebaidījos viena pati iet, draudzenei tajā dienā gājām pirkt kāzu kleitu un kurpes. Tā kā kleitu bijām nopirkušas, atlika vien nopirkt kurpes. Pēc tikšanās ar Andri, nolēmām visi kopīgi doties kurpju „medībās”. Staigājot pa veikaliem, Andris mēģināja uzturēt sarunu. Kad bija pienācis laiks draudzenei doties prom, Andris man teica, ka aizvedīšot mani uz kādu jauku vietiņu. Jau tajā brīdī es viņam uzticējos un devos līdzi. Mēs iesēdāmies tramvajā un devāmies ceļā. Man nebija ne jausmas, kurp viņš mani ved. Galamērķis bija Botāniskais dārzs. Šī ideja man likās fantastiska. Es nekad nebiju bijusi uz randiņu Botāniskajā dārzā. Mēs staigājām pa brīnišķīgo dārzu, baudījām skaisto mirkli un nepamanījām, kā aizskrien laiks. Bija grūti šķirties no tās sajūtas, kas pārņēma mūs, taču, mums negribot, sāka iestāties krēsla un mums vajadzēja doties prom.

Tā kā tajā dienā biju atbraukusi ciemos pie brāļa, man vajadzēja doties uz Mežciemu, kur viņš dzīvoja. Andris pieteicās mani pavadīt. Mēs devāmies uz Mežciemu. Braucot trolejbusā, runājām par visu, kas tajā brīdī likās svarīgs. Kad bijām galā, Andri iepazīstināju ar brāli. Bija jau pienācis laiks Andrim doties prom, es piedāvāju viņu pavadīt. Lai gan ļoti negribējās šķirties, viņš iekāpa trolejbusā un devās prom. Tajā brīdī sapratu, ka nekad vairs negribu no viņa šķirties.

Tajā naktī miegs nenāca, jo visu laiku domas bija par un ap Andri. Abi nevarējām sagaidīt rītu, kad atkal tiksimies.  Nākamajā dienā viņš atbrauca pie manis uz brāļa dzīvokli ar zemenēm, pienu un torti…

3. satikšanās gadadienā - 2008. gada 28. jūnijā Torņkalna Evaņģēliski Luteriskajā Lutera baznīcā plkst.14:00 mūs salaulāja. Neaizmirstami mirkļi, patīkamas trīsas skrēja pār mūsu ķermeņiem, vārdos neizsakāmas sajūtas. Viss tas, kam gatavojāmies rūpīgi un ilgi, paskrēja vienā mirklī, taču šie skaistie dzīves mirkļi uz visiem laikiem paliks mūsu atmiņā un pasakainajās bildēs.

Šogad 14.maijā piedzima mūsu mīlestības auglītis - dēliņš. Jāsaka paldies liktenim, kas mani pamudināja pirmajai uzrakstīt viņam. Kas zina, kā būtu savādāk, bet tagad zinu, ka esmu ļoti laimīga un pateicīga, ka man blakus ir šis liktenīgais vīrietis!