Viņš atbildēja uz katru manu jautājumu un palīdzēja sākotnēji noformēt visus dokumentus, daudzas lietas izskaidroja labāk nekā pasniedzējs :).

Tā nu sanāca, ka apmēram pusgadu es pazinu tikai Balsi un tā bija patīkama... citreiz varēja just, ka runājot Viņš smaida un tad smaidīju arī es...

Pēc jau minētā pusgada saņēmu uzaicinājumu pavadīt svētdienu ārpus mājas. Nekad tā nebiju darījusi – tikusies ar tomēr svešinieku, bet nez kāpēc uzticējos man tik pazīstamajai Balsij, kas viesa uzticību, un piekritu.

Tikšanās dienā saņēmu zvanu, ka varu nākt laukā no mājas. Man nebija ne jausmas ar kādu auto Viņš ir atbraucis, vai arī kā Viņš izskatās... Izgāju, bolījos apkārt riņķī. Redzu stāv pie mājas visvisādi auto, tādi ar kuriem neesmu braukusi, jaunāki un vecāki...līdz viens no tiem met man ar uguņiem... nespēju noticēt... mašīna un tās reģistrācijas numurs bija tieši tādi, kādus nevēlējos redzēt. Mans pirmais iespaids 3 sekunžu laikā – nu nē... :(

Tajā dienā bijām Siguldā un pie jūras... zīmīgi, ka jūra mani jebkurā gadalaikā nomierina un patīk... daudz runājām, daudz...
Kas mani pārliecināja un lauza pirmo iespaidu?- sarunas, to tematika un mūzika viņa mašīnā.

Un tā mēs sākām pa reizei tikties uz piparmētru tējas tasi. Man patika Viņā klausīties un joprojām patīk, Viņš vienmēr uzklausīja arī mani, mēs diskutējām par dažādām tēmām un galvenais – viņa sabiedrībā es varēju būs es pati. Ar katru reizi arvien vairāk pārliecinājos, ka jo biežāk Viņu satieku, jo biežāk man GRIBAS Viņu satikt... līdz uzsākām kopdzīvi.

Lēmums par attiecību noformēšanu oficiāli nāca kā loģisks turpinājums. Šobrīd esam saderināti un es vienmēr būšu pateicīga Tam augšā, kurš salika visus spēles kauliņus tā, lai Balss pārvērstos par manu laimi.