Kā par laimi, no Rīgas atrados vien 20 km attālumā, un no sava topošā vīra mājām – vien 5 km attālumā. Agrajā jūlija rītā noteiktā vietā mani sagaidīja patīkams vīrietis un pirmais, kas man iešāvās prāta, viņu ieraugot, bija – cik jocīgi gadītos, ja mēz kādreiz dzīvē apprecētos - bet ātri vien to arī aizmirsu. Abi devāmies uz Rīgu, lai satiktu pārējos draugus. Tā bija lieliska divu dienu atpūta-smiekli, joki, saules nocepināti pleci un dienu beigās-briesmīgs nogurums. Tagad tikai atceros, cik ļoti koķetēju ar savu vīru, bet viņš likās nepieejams, nepārtraukti flirtēdams un jokodamies  ar citu meiteni.

 Pēc nedēļas tā pati labākā draudzene uzaicināja mani uz Jūrassvētkiem Kolkā,kur bija sagaidāma tā pati jautrā kompānija, kas laivu braucienā. Tur es atkal satiku viņu. Kaut kas tik ļoti pievilka, nevaru pateikt joprojām-kas tas bija. Vakara ballē dejojām visi kopā, bet vēlāk..kaut kā nenāca miegs un gribēju būt augšā vai visu nakti...mēs dejojām beidzot vieni, gājām pastaigāt gar jūras krastu... no laimes lidoju. Kad braucām mājās no Kolkas,sadevām mazos pirkstiņus un nerunājām neko. pēc dažām dienām viņš zvanīja. Pieteicās ciemos uz saldajiem ķiršiem. Atbrauca no Rīgas 120 km attālumā ar skaistu margrietiņu pušķi, nokautrējies ļoti, ļoti. Tik ļoti, ka neko, tikpat kā neko nerunājām un man likās – nekas nesanāks, kopīgu valodu neatradīsim. Vēl vairāk šokēja tas, ka viņam aizbraucot atcerējos, ka viņš pagaršoja tikai vienu saldo ķirsi. Vēlāk smējāmies kopā – viņš teica – „vai tu domā, ka es brauktu 120 km, lai paēstu tikai saldos ķiršus”? bet es tiešām tā domāju, jo par  nopietnām attiecībām nebija pat domu. Tā viņš sāka braukāt, viņš sāka atvērties pēc kādas trešās tikšanās reizes un pēc mēneša likās, ka pazīstam viens otru jau mūžību. Kopā bija labi, likās, esam pat kā divas pusītes, kas viens otru meklējuši. Es dzīvē biju diezgan aplauzusies un ilgu laiku sevi iekšēji centos nomierināt, lai neuzkarstu par daudz, bet tas laikam bija lieki....

Nākošajā gadā savas māsas kāzās es noķēru līgavas pušķi, kā dēļ man tika pieteikts, ka gada laikā noteikti ir jāapprecas, kas likās neiespējami vairāku faktoru dēļ. Bet... braucot mājās no māsas kāzām mēs sākām nopietni apsvērt tādu domu un 3.novembrī 2007.gadā salaulājāmies Ķekavas luterāņu baznīcā. Dievs mūs ir svētījis bagātīgi, jo pēc diviem mēnešiem zem sirds sāku nēsāt divas brīnišķīgas meitiņas peciņas, par kurām biju sapņojusi visu bērnību. Tā mēs dzīvojam – laimīgi apprecējušies, audzinām manu dēlu un mūsu kopīgās meitiņas.