Pavasara iestāšanos man pat nebija laika pamanīt, man bija jāraksta bakalaura darbs, papildus vēl garās darba stundas (no rīta agri, vakarā mājās vēlu), tik vien izklaide bija kā iegriezties portālā draugiem.lv, visbiežāk tas sanāc agrās rīta stundās. Un te vienu dienu manā draugiem.lv pastakastītē pavisam īsa vēstulīte, no izskatīga tumšmataina puiša: „Vai tik agri no rītiem miegs nenāk?”...tā nu sākās mūsu sarakste, kas ilga pāris mēnešus, mēs runajām par viskautāko - par darbu, mācībām, par dzīvi. Man likās tik savādi, ka ar puisi, ko pat neesmu redzējusi, varu tik brīvi sarunāties.

Pēc pāris mēnešiem viņš mani uzaicināja satikties. Bakalaura darbs bija nodots, darbā bija sācies atvaļinājums. Un tad kādā dienā mēs satikāmies, atceros viņa dāvāto pēdējo pavasara tulpīti, atceros viņa smaržu, viņa skatienu, vieglo skūpstu uz vaiga un drošo sveicienu. Kopš tās dienas ir pagājuši 3 gadi, bet joprojām atmiņas ir tik spilgtas it kā tas būtu noticis vakar. Nu jau gandrīz gadu esam precējušies.

Ja iepriekš kāds būtu teicis, ka dzīvesbiedru var atrast caur internetu, nekad nebūtu ticējusi.