Un vai tad saulgriežu svētki nebūtu tas piemērotākais brīdis, kad ieviest pārmaiņas savā dzīvē? Tieši tā! Līgo vakarā devos pie tēva ģimenes kopā ar māsu svinēt svētkus, ieradās ģimenes draugi un arī man vēl nepazīstamie māsas draugi. Par to, ka lietus tik šausmīgi nolijis un pļavā slapjums līdz padusēm, ka ne iebrist, nolēmu sev vainadziņu novīt no jasmīnziediem, un sanāca tīri jauks un reibinošs.

Vakara gaitā lustējoties nemaz nebiju pamanījusi, ka viens no māsas jauniegūtajiem draugiem, tā īpaši pievērsis skatienu man un kaut kā vienmēr sanāca ka atrodas turpat blakus. Ugunskurs, dziesmas, smiekli un dejas, tā līdz rīta ausmai lustējāmies, un pat lielā pēclietus rasa ar vairs nemaz netraucēja. Rīts ir klāt un mēs ar māsu sākam lūkoties pēc dižā ozola kur uzmest vainagus, lai tad zinātu cik tad gadu līdz kāzām atlikuši? Māsa meta pirmā, un kā tad nu samisējās kad tas vainags ielidoja blakus sētā, mēs vien nosmējāmies, ka nu viņas līgavainis būšot kāds no šīs mājas vīriešiem. Es ar tā kā grasījos mest vainadziņu ozola zaros, bet kāds spēks mani tomēr atturēja, un tā es to vainadziņu aizvedu mājās un iekāru pie loga.

Tā nu sanāca, ka tieši tas pats māsas jauniegūtais draugs, kurš mani bija noskatījis Līgo vakarā sāka apciemot mani arvien biežāk, vārdu sakot starp mums auga Mīlestība.. Vīns, dzeja, sarunas par dzīvi, dzīvās mūzikas restorāns Palangā, hennas tetovējums uz kājas taureņa formā, pastaigas gar jūru, ar kuģi pa Baltijas jūru uz Vāciju, Jaungads Bavārijā, pusdienas Montecristo restorānā Francijā, Mozeles ieleja, pastaigas pa Luksemburgas dārziem, zemeņu kūka kādā no mēneša jubilejām, ceļojums uz Horvātiju Mūsu jau gada draudzības jubilejā utt. ... tā mūsu dvēseles ripoja viena otrai blakus, kamēr aizripoja līdz kādai rudens nozīmīgai dienai, kad tika pirkstā vilkti gredzentiņi, kurus rotā 23 mazi briljantiņi tā simbolizējot to īpašo dienu, kad viens otrā ieskatījāmies.