Piebraucu pie draudzenes tieši brīdī, kad viņas māsa ar draugiem mēģina nonest no 5. stāva veco plīti un uznest jauno plīti augšā. Pasmējām, pajautrojāmies, papļāpājām un jau gatavojos doties tālākās dienas gaitās, bet puišiem izrādās pēkšņi taksometra pakalpojumus kaut kad varot ievajadzēties.. vienvārdsakot, iemesls paņemt telefona numuru. Nevienu īpaši neievēroju un tik nosaucu, ka numuru iedos mana draudzene, man jāsteidz prom. Tā arī viss palika un jau biju aizmirsusi par tādu gadījumu.

Pagāja apmēram divas, trīs nedēļas, kad vienu nakti, gaidot pasūtījumu pie Akmens tilta ap 1:00, saņēmu sms ar tekstu: „Vai tu atceries puisi ar melnām rokām?”. Es biju apjukusi un neizpratnē kas man raksta! Jau nodomāju, ka varbūt kāds klients, ko kādreiz esmu vedusi, un mana atbilde bija strikts „Nē!”. Tad sekoja sms ar nelielu atgādinājumu par to reizi pie manas draudzenes mājas.. bet pat tas nebija pietiekami, lai es atcerētos kurš tieši no puišiem man tagad raksta. Nebiju īpaši labā noskaņojumā, tāpēc vēl vienu reizi uzrakstīju, ka neatceros. Viņš bija neatlaidīgs. Sak, ja man sanāk šovakar kāds brauciens uz Juglas pusi līdz Nestei, tad lai uzrakstot, nākšot papļāpāt. Un kāda sakritība, klientei bija jānokļūst tieši līdz Juglas Nestei! Īpaša aizrautība un interese mani nevadīja redzēt to puisi, bet kaut kas tomēr iekšēji mani urdīja viņam aizrakstīt, ka pēc 10 minūtēm būšu klāt. Veiksmīgi nogādājusi klienti līdz galamērķim, iebraucu Nestē un gaidīju. Un tur jau viņš nāca – smaidīgs, samulsis un šampanieša glāzi rokā. Ar vienu rokas mājienu mans piktais garastāvoklis bija pazudis un arī es smaidīju. Tai naktī dzima tas, ko laikam sauc par iemīlēšanos no pirmā acu skatiena. Sarunās mēs pat nepamanījām, ka pulkstens jau rāda 5 no rīta. Brokastis Juglas McDonaldā un sajūta, ka nekad vairs negribu laist viņu vaļā. Šķīrāmies tikai 1 dienā ar nelielu buču uz vaiga un norunu, tikties pēc pāris stundām atkal.

Nu jau esam kopā 2.5 gadus, 5 mēnešus no tiem kā vīrs un sieva.
Bildinājums nāca nemanot. Viņš bija ciemos pie mammas brīvdienās Smiltenē, es pavadīju mierīgu vakaru mūsu mājās – dzerot kafiju un lasot grāmatu. Jau bija diezgan pavēls un grasījos doties pie miera, kad saņēmu sms „apprecamies pa kluso…” es momentā gultā biju sēdus un miegs pazuda kā nebijis! Protams, ka JĀ!

Kāzas svinējām šogad 9. maijā – Uzvaras dienā. Kāzas gan nebija „.. pa kluso”, bet viss izdevās lieliski un esmu pateicīga liktenim par joku „par puisi ar melnām rokām” :)