Annas versija

Viss sākās ar to, ka es sāku strādāt jaunā darba vietā, un mana priekšniece vadāja mani no kabineta uz kabinetu, lai iepazīstinātu ar saviem jaunajiem kolēģiem. Vienā kabinetā kopā ar vēl diviem puišiem sēdēja Viņš, taču tobrīd viņš man nemaz neiekrita acīs, drīzāk es nodomāju - ārprāts, šie nu gan ir baigie „datortārpi”. Katru reizi, kad darba vajadzībās man nācās iet uz viņu kabinetu, viņi runāja ar mani, skatoties savos monitoros, un pat kautrējās uz manu pusi paskatīties. Taču vienu dienu, kad Viņš nāca man pretī pa ofisa gaiteni, es pamanīju cik viņš ir vareni liels un garš augumā, un kā reiz lielie un garie vīrieši ir mana vājība. Un tad vēl tā zemā un pārliecinātā balss mmm....

Vienu rītu sagadījās tā, ka kopā nācām uz darbu un izrādījās, ka viņa iespaidīgais izskats un balss nemaz nav viss, mani nedaudz pārsteidza tas, ka IT-šņiks māk arī runāt garām frāzēm un skatīties acīs :D. Tad sekoja uzaicinājums Draugos.lv, viena vēstule pēc otras un tad jau arī es caurām dienām biju kā pielipusi pie datora, sarakstoties ar viņu.

Pavisam drīz viņš mani uzaicināja uz vakariņām, taču ne kādā kafejnīcā vai restorānā, bet pie sevis uz mājām. Es ilgi šaubījos uz ko tad viņš īsti mērķē - vai tiešām pavisam nevainīgas vakariņas, vai arī viņš ir nolēmis uzreiz ķerties vērsim pie ragiem. Taču es piekritu uzaicinājumam, jo viņš viesa manī uzticību, kā arī es taču zinu, kur viņš strādā :D Vakariņas pie viņa paskrēja nemanot, mēs vairākas stundas norunājām par dažādām tēmām, pulksteņa rādītāji uzkrītoši pārtrauca mūsu pļāpāšanu. Un nebija nekādu kreiso mājienu, nekādu nepiedienīgu piedāvājumu, viņš mani pavadīja līdz taksim un iedeva kautrīgu buču uz vaiga. Pēc šī randiņa mūsu ikdiena apgriezās kājām gaisā, visa sāka rādīties rozā krāsās un mēs burtiski lidojām. Ir pagājuši gandrīz 2 gadi kopš esam kopā un mums vēl joprojām viss rādās rozā krāsās, mēs viens otru DIEVINAM, katrs pavadītais brīdis kopā ir burvīgs un neatkārtojams. Mūsu iepazīšanās ir vislabākais, kas ar mums vispār ir noticis.

Kad bijām kopā tikai dažus mēnešus, es pazaudēju visdārgāko, kas man bija - savu mammīti. Un to ir grūti vārdiem aprakstīt, ko tobrīd es pārdzīvoju un es nezinu, kas ar mani būtu noticis, ja šajā man vissmagākajā brīdī man blakus nebūtu Viņš, kas mani izglāba no manām skumjām un lika saprast, ka es neesmu palikusi viena, ka tagad man ir viņš. Un es savā ziņā ticu tam, ka mamma aizgāja tikai tad, kad bija pārliecināta, ka ar mani viss būs kārtībā, jo man blakus parādījās mans sargeņģelis, mans Ģirts.
   
Ģirta versija

Kādu dienu darbā uzradās jauna kolēģīte. Izvadāja viņu pa kabinetiem, tajā brīdī nekāds viedoklis neradās, kārtējā jaunā kolēģe, labi, ka vismaz dāma un pie tam vēl izskatīga blondīne, būs ko IT cilvēciņiem acis papriecēt. Tā dienu pa dienai, ik pa laiciņam Viņa ienāca pie mums, pajautāja kaut ko pa darba lietām, nu, kā jau parasti kolēģu sarunas. Kā šī ārā no kabineta, tā mums smiekli un prikoli pa gaisu, nojaušu, ka varēja labi dzirdēt arī ārpus kabineta. ;)

Vienu dienu sanāca prombraucot no darba saskrieties vienā autobusa pieturā, tajā reizē kaut kā sāku viņai pievērst savādāku uzmanību. Vēl kādu rītu saskrējāmies ceļā uz darbu, kopā nogājām gabalu no autobusa pieturas līdz darbam. Saruna bija ļoti piesātināta, cik nu vien varēja tekstus nobīdīt ~200m gājienā.  Ātrumā izstāstīju koncentrātu par sevi, par saviem hobijiem, trakajiem roadtripiem u.c. sīkumus. Kaut kā man bija ieslēdzies jau tāds „iekarotāja” režīms, vajadzēja palielīties.

Nākamo lietu, kuru atceros, bija rudens vakars, piektdiena biju vēl darbā. Ielīdu Draugos.lv, skatos, vēls jau, bet kolēģīte vēl online, uzrakstīju viņai. Atbildi saņēmu uzreiz, tad vēstule pa vēstulei, bet nu nekas tāds. Tad kaut kāda pauzīte bija vai tamlīdzīgi., vismaz man nekas prātā nav palicis. Pēc tam prātā stāv – kārtējais rudens vakars, esmu ciemos pie draugiem, neliela iedzeršana un tā, kā parasti. Bijām ieplānojuši uz Enriques koncertu doties, kaut kas svārstījās ar dažiem braucējiem. Biju ielīdis Draugos.lv, skatos Viņa on-line, es tā žigli, klik-klik, uzrakstu piedāvājumu, ka, iespējams, viņa varētu mums tikt līdzi, t.i. ir vieta autiņā u.t.t., diezgan uzmācīgs piedāvājums, bet domāju, nav ko zaudēt. Beigās ar to piedāvājumu nekas nesanāca, jo visi, kas bija saplānojuši arī brauca. Nedaudz izgāzos ar piedāvājumu dāmai, bet nu nekas.

Viens no spilgtākajiem viņas izgājieniem, kurš mani ļoti aizkustināja mūsu vēl ne-attiecību laikā, bija brīdis, kad biju apaukstējies un Anna man kabinetā ienes nelielu dāvaniņu. Dāvaniņā iesaiņots kabatlakatiņu iepakojums un mazais ābolu šņabītis, ar novēlējumu izveseļoties. Visu mūžu tas man paliks atmiņā, zvēru, nekad neko tādu neviens manā labā nebija izdarījis. Savādi, bet ļoti patīkami.

Tad atminos, ka kaut kad ar pāris vēstulītēm apmainījāmies Draugos.lv un es vienā no tām vienkārši paprasīju: „Kad varam pavakariņot?”. Tā vārdu pa vārdam līdz Viņa bija pie manis ciemos, kurš skaitījās arī pirmais randiņš. Sēdējām visu vakaru uz dīvāna, pie izslēgta TV, pie fonā skanoša „romantic_suff” mp3 folderīša un runājām, runājām, runājām un vēl runājām. Sarunu laikā ar vien vairāk sapratu, ka „this is that what I want”, lai arī sākumā biju domājis, ka baigā caca u.t.t. bet nekā – viss OK :).  Biju sagatavojis augļus ar putukrējumu un DAUDZ šampanieša, nekādu savtīgu vai citādāk saprotamu mērķu man tovakar nebija, gribēju Viņu tiešām iepazīt tuvāk. Vakars beidzās dziļā naktī ar nelielu reiboni galvā, izēstiem salātu traukiem, bet ar lielu gandarījumu un prieku par paveikto. Dāmai pie atvadām tika uzlikta kautrība buča uz vaiga un nedaudz piestreipuļoti pavadīta līdz taksim. Pats nevarēju kādu stundu aizmigt, smaids līdz ausīm – laimīgs kā zilonis.

Pēc šī pirmā randiņa bija nākamajā dienā, vai kaut kad īsi pēc tam jābrauc uz Enrique koncertu Tallinā, visu ceļu par Viņu vien domāju, to visu vēl pastiprināja automašīnā skanošie Enriques gabali, ar kuriem arī uzkurinājāmies koncertam. Viss vakars, koncerts, atpakaļceļš pagāja vienā rozā krāsā, par citu neko nedomāju. Pēc tam tikšanās turpinājās, pa vakariem, ar mašīnu kaut kur pabraukājām, tad pie manis atkal pasēdēšana. Viss bija kārtībā un lietas sāka ļoti patīkami iekārtoties manā dzīvē. Kļuvu laimīgs un apmierināts. Jutu, ka iemīlos, lēnām, bet pamatīgi. Visu laiku sevi uzmanīju, lai nesasteidzu neko, jo bija rūgta pieredze dzīvē ar mīlestību un attiecībām. Analizēju visu kārtīgi, kā jau IT cilvēkam pienākas. :) Pēc mēnešiem sapratu, ka IR, nu IR iekšā un IR līdz ausīm. Tā nu tagad dzīvojam, iekšā līdz ausīm. Esmu pozitīvi mainījies, iemācījies sadzīvot ar krievu temperamentu un mainījis arī Viņu. Tagad esam vislielākie mīļukiņi.