Rutas iepazīšanās stāsts
Ir grūti pateikt, kad tas sākās. Ir 1983. gads. Man 17 gadi. Ir draugs, kas pirms pus gada atnācis no armijas. Kādā dienā viņš pastāsta, ka skolas laikā draudzējies ar Aigaru, ar kuru ir „vārītās” tik daudz ziepes un nedarbi. Pirmo armijā iesauca viņu, bet pēc pusgada Aigaru. Tā nu ir sanācis, ka nav tikušies 2,5 gadus. Gribas satikties, parunāt, bet negrib iet viens. Vai esmu ar mieru piebiedroties? Kas man!? Labi! Nopērkam puķes un torti (izrādās, ka tajā dienā draudzenei, ar kuru Aigars dzīvo kopā, ir vārda diena). Zvans pie durvīm un ieraugu tik ļoti slaveno draugu - Aigaru. Pirmais iespaids? Nekas īpašs. Čalis, kā čalis. Jautrs, runīgs, neliela auguma, bet… grūti aprakstīt sajūtu. Ir kaut kas radniecīgs, kaut kas tuvs. Tāda sajūta, ka esam kaut kad tikušies, esam pazīstami, ir tāda viegluma sajūta. Izrādās, ka pēc 2. mēnešiem Aigars ar draudzeni nolēmuši apprecēties un saņemam arī mēs ielūgumu. Kāzās ar draugu esam jaunajā pārī. Vēlāk kopēji braucieni zaļumos un tusiņi, kuros vairāk atklāju Aigara īpatnējo raksturu. Viņš ir jautrs, ar labu humora izjūtu, uz dullībām nav skubināms un vis raksturīgākā īpašība ir atklātums, tiešums, ko domā to runā. Ne vienmēr man tas patika. Bieži apvainojos, raudāju, biju dusmīga un ar viņu nerunāju, bet vienalga, bija kaut kas tāds, kas neļāva pagriezt muguru pavisam. Ar draugu tomēr ceļi šķīrās. Iepazinos ar citu pusi un 1985. gadā nolēmām apprecēties. Nevarējām atrast sev kāzu fotogrāfu un atcerējos, ka Aigaram ļoti patika fotografēt un tādēļ uzaicinājām viņu. Tā Aigars ar savu sievu bija mūsu kāzu viesu pulkā.
Ne man tevis, ne tev manis,
Vajadzēja...
Dzīve ritēja uz priekšu. Bija gan laimes brīži, gan rūgtuma brīži. Vienmēr, kad bija grūti zināju, ka ir tāds Aigars, kam varēju „izkratīt” sirdi un paraudāt uz pleca. Viņš mācēja uzklausīt. Uz daudzām lietām viņš mācīja man noraudzīties ar vīrieša acīm. Bija reizes, kad gluži otrādi, Aigars nāca pie manis „izkratīt” sirdi. Mums piešķīra jaunu dzīvokli un tai pašā laikā jaunu dzīvokli saņēma arī Aigars. Nezinājām viens otra ne jaunās adreses, ne telefona numurus. Aigars bija man „pazudis”. Kādus 8 mēnešus par viņu nezināju pilnīgi neko. Laulības dzīve man nebija veiksmīga un 1990. gadā izšķīros, palikdama viena ar diviem maziem bērniem.
Kādu dienu, nākdama no darba, ieraugu pretī nāk puisis. Sākumā īpašu uzmanību nepievērsu, jo biju iegrimusi pārdomās. Ievēroju, ka puisis skatās uz manis un smaida (reizēm ir tā, ka tu cilvēku redzi, bet tai pat laikā neredzi, neatpazīsti). Ieskatos pretīmnācējā uzmanīgāk. Kaut kas pazīstams. Ārprāts! Tas taču Aigars!!! Nācis mani satikt (viņš zināja, kur es strādāju). Vienkārši tāpat. Kā pats saka, nezinot kāpēc tā ir darījis. No rīta tāda doma vēl neesot bijusi, bet pusdienas laikā, it kā kāds pateiktu: „Ej!”. Man bija tāda sajūta, ka ir atradusies sen meklēta, mīļa lieta. Izrādās, arī viņa laulības dzīve nav izdevusies un arī viņš 1990. gadā ir izšķīries. Mums abiem bija par ko runāt. Tik daudz bija sakrājies. Man nebija viegli, arī viņu dzīve nav lutinājusi. No ko? Mums ir iespēja viens otru celt kājās. No tās dienas nolēmām, ka diviem iet ceļu būs vieglāk. Mīlestība? Vismaz man sākumā nebija. Bija bail mīlēt, bija bail atkal dzīvē kļūdīties. Tā nāca vēlāk, kad ieraudzīju viņa dvēseli vēl dziļāk. Viņš ir kā bruņurupucis. Bieza čaula, bet maiga dvēsele, kuru visiem viņš nerāda.
Tā mēs sapinušies gājām,
Likteni un ļaudis kaitinājām…
No brīža, kad nolēmām kopā iet ceļu ir pagājuši 2 gadi. Biežāk sākām aizdomāties par kopīgu bērniņu, taču Aigaram ir viena nostāja. Bērnam ir jādzimst reģistrētā laulībā. Nu ko. Ņemam pases un dodamies uz dzimtsarakstu nodaļu. Tā 1993. gada 20. februārī, tika reģistrēta jauna ģimene. Tas notiek pavisam klusā gaisotnē. Tikai es un Aigars. Ne vedēji, ne vecāki, ne viesi. Toties mājās mūs sagaida mani, nu jau mūsu, bērni, vecāki, brālis un māsas.
It kā komēdijā it, kā jokā
Gredzens klusi iemirdzējās rokā…
