Stāvēja tur mans topošais vīrs (vārdā Nauris), kuru toreiz nebiju piefiksējusi. Sanāk tagad vissarežģītākais posms šajā stāstā, jo izrādās, ka mana draudzene mācījās kopā ar Naura māsu un viņš viņai patika. Viņa man par viņu neko daudz nestāstīja, tikai bija jautājusi kā viņš man patīk, es atbildēju, ka viņš man liekas tāds nedaudz iedomīgs, jo viņam tāda gaita bija-  iedomīga:))

Aizbraucot atpakaļ uz Rīgu, nedēļas vidū atskan telefona zvans un jautā mani, es biju apstulbusi , jo zvanīja man Nauris un jautāja, vai es šajās brīvdienās braukšu uz laukiem? Viņš vēl teica, ka vidusskolā notiek disene, ka varētu aiziet. Nezinu kāpēc, bet piekritu satikties. Atbraucot uz laukiem noskaidroju, kā viņš uzzināja manu tel. numuru, izrādās viņš jautāja manai draudzenei kas tā pa meiteni un draudzene atbildēja, ka Liene. Tad draudzene jautāja Naurim tev viņa patīk un varbūt vēl telefon numuru vajag iedot, uz ko viņš atbildēja, jā!

Kad tajā disenes vakarā mēs satikāmies, pat neaizgājām uz to diseni, bet sēdējām mašīnā un pļāpājām. Izrādījās, ka mana draudzene viņam nelikās tik nopietna kā es, un viņš gribēja turpināt mūsu attiecības. Maijā mums pieteicās mūsu pirmā meitiņa Laura, kuru viņš nosauca pats, tagad jau pirmklasniece. Pēc pāris mēnešiem viņš mani bildināja un 28.septembrī svinējām kāzas. Tā pēc 5 gadiem piedzima otra meitiņa Ieviņa, kurai tagad ir 2 gadiņi.

Teikšu godīgi, ar draudzeni vairs neesam draudzenes, jo kad sākām satikties ar Nauri, viņa visus manus noslēpumus bija pateikusi viņam. Sākumā bija ļoti grūti, kamēr pieslīpējamies viens otram, bet  tagad varu droši teikt - mums ir ideāla kopdzīve, nav nekādi krīzes gadi laulībā. Vispārī ir vieglāk to pastāstīt nekā uzrakstīt.