Pienāca bridis mana dzīvē, kad vajadzēja doties projām no mājām, lai sāktu studijas skaistajā galvaspilsētā. Laiks augstskolā bija brīnišķīgi skaists. Es biju laimīga. Studijas man sagādāja daudz prieka, man patika studēt to, ko biju izvēlējusies.

Tajā laika aizvien vairāk sapņoju par ģimeni. Reizēm likās, ka nekad neapprecēšos. Neviens man nepievērsa uzmanību. Tas mani mudināja domāt, ka ar mani kaut kas nav kārtībā. Bet tajā laikā es pat neapjautu, ka Dievs priekš manis gatavo kaut ko ļoti brīnišķīgu…

Studiju pirmajā kursā brīvajā laika nejauši internetā atradu kristiešu čatu. Sāku sarakstīties ar vienu puisi no Krievijas. Krieviski pat īsti nepratu rakstīt, rakstīju angļu burtiem, ar tūkstoš kļūdām, bet viņš vienalga nepārtrauca saraksti… Vēlāk apmainījāmies ar adresēm un sākām rakstīt viens otram ne vien elektroniskas, bet īstas vēstules, kuras atnesa pastnieks. Tas bija tik saviļņojoši! Sēdēju pie loga, rokās turot pastkastītes atslēgu, un gaidīju, kad atbrauks pastnieka mašīna, lai tad skrietu leja no trešā stāva pēc balta konvertiņa ar milzīgu daudzumu salīmētām krievu marciņām… Sirds likās izleks ārā, kamēr ar riteni aizbraucu līdz pļavai, kur zārdā žuva smaržīgais siens… Riteni nometusi ievēlos siena kaudzē un trīcošām rokām vēru vaļā lielo dārgumu… Lasīju simtām reižu pēc kārtas un bija tik labi… Bija tik labi, ka bija uzradies cilvēks, kuram es varēju rakstīt itin visu, savus pārdzīvojumus un pat sapņus… Un kurš man uzticējās tāpat kā es viņam. Es ļoti viņam pieķēros. Man šī draudzība bija tik dārga, ka likās, nevienam par to nav jāzina… un neviens par to nezināja veselus 5 gadus. Visu studiju laiku šis draugs bija man “līdzās” savās brīnišķīgajās vēstulēs un vēlāk arī īsziņās, kuras man līdz šim glabājas kā milzu dārgums vairākos blociņos sarakstītas…

Es biju tik laimīga, ka šķita, es lidoju. Man šī draudzība deva spārnus un es nemaz neapjautu, ka esmu klusītiņām iemīlējusies… Tikai, kad pēdējā kursā, sēžot pie datora, es saņēmu elektronisku vēstuli ar vārdiem - ES TEVI MĪLU, man viss kļuva skaidrs… Tā bija mīlestība, kuru mums abiem deva DIEVS. Un es to pieņēmu ar tādu prieku un pateicību, ka galva reiba no notikuma pavērsiena… Tas bija tik skaisti un satraucoši! Es gāju pa Rīgas ielām un smaidīju… man šķita, ka esmu nokļuvusi pasakā…

Aiz muguras jau bija izlaidums… vajadzēja sākt domāt par to, kur strādāt… biju atradusi jau darbiņu… Bet tad atbrauca VIŅŠ. Visu nakti nevarēju gulēt, sāku baiļoties… ja nu nebūs tās jūtas, kuras jutu, lasot viņa vēstules un domājot par viņu, ja nu viņš būs savādāks nekā domāju… es taču nekad nebiju viņu redzējusi, tikai bildēs… Autoostā paziņoja, ka ir pienācis autobuss Maskava-Rīga. Manas kājas vairs mani neklausīja, es nevarēju aiziet līdz autobusam, stāvēju pie kanāla un trīcēju… viņš zvanīja… kur es esot… es tepat… viņš nāca… smaidīgs, lieliem soļiem. Tikai tad, kad viņš mani apskāva, manas bailes mani atstāja. Tās bija pašas mīļākās un siltākās rokas uz pasaules, tas bija cilvēks, kuru es gaidīju no pašas bērnības, tas bija viņš… Staigājot tajā pašā dienā gar Daugavu, pūšot aukstam vējam, es nejutu vēja aukstos pieskārienus… Viņš mani lūdza kļūt par viņa sievu… viņa plauksta turēja manu un mūsu sirdis zināja, ka mums tālāk ir jāiet kopā…

Esam precējušies jau četrus gadus. Mums ir brīnišķīga, laimīga un draudzīga ģimene. Mēs gaidām otru mazulīti. Katru dienu, skatoties uz savu ģimeni, es saprotu, ka tā ir vismilzīgākā dāvana un Dieva uzticības pieradījums man. Es to nebiju pelnījusi. Esmu ļoti laimīga un pateicīga Dievam par to, ka mans sapnis ir piepildījies…