Mani sauc Andris. Vēlētos pastāstīt, kā es iepazinos ar savu otro pusīti.

Mana versija

Čatā mēģināju iepazīties un 2004.gada 13.maijā sačatoju ar meiteni, kuras niks bija draiskā, bet man draiskais. Uzrunāju draisko, jo šķita, ka meitene ar tādu vārdu būs pieejamāka. Viņa bija interesanta, tādēļ uzaicināju uz tikšanos. Ieva sākotnēji stādījās priekšā kā Eva no Skrīveriem un atzinās tikai tad, kad biju norunājis tikšanās vietu. 15.maijā bija aklais randiņš, bet Aizkraukles autoostā vienam otru atpazīt nebija grūti. Ieva mani ieraudzīja pirmā. Toreiz strādāju Operā, vakarā bija jābūt atpakaļ Rīgā, tāpēc pirmais randiņš nebija ilgs, bet, tā kā uz randiņiem biju braukājis pa visu Latviju, Ievu novērtēju. Viņā bija viss, ko es vēlējos. Atpakaļceļā saņēmu īsziņu, ka es viņai patīku. Ja jau patīku, tad nākotne būs, nodomāju. Sākās draudzība, un pēc augstskolas beigšanas no Rīgas pārvācos uz Aizkraukli. Pēc gada 17.decembrī svinējām kāzas. Šo datumu izvēlējāmies, lai svētki iznāk garāki, jo manas jubilejas ir rudenī, bet Ievas decembrī. Brīdī, kad Ievai pirkstā bija jāuzvelk gredzens, uzvilku savu. Attapos, kad pamanīju, ka līgavai gredzens stipri par lielu. Savukārt Ievai bija grūti gredzenu pirkstā uzvilkt man, bija jāgrūž ar spēku. Viņai ar pūlēm tas izdevās. Tajā brīdī, kad mācītājs mūs pasludināja par vīru un sievu, Ieva acīmredzami atplauka smaidā. Dāvanā saņēmām sveci, kura jāiededz, ja vienam no mums ir skumji, lai otrs redz kā zīmi, ka nepieciešams aprunāties. Svece kāzu ceremonijā nodzisa pati.

Manas sievas versija

Tvnet čatā sāku sarakstīties ar puisi, kurš sevi bija nosaucis par draisko. Sākumā sarunas ar draisko bija flirts, bet drīz vien tās ieguva pavisam citu raksturu daudz nopietnāku un dziļāku. 15.maijā Aizkraukles autoostā sarunājām pirmo tikšanos. Puisim sākotnēji sameloju, ka esmu Eva no Skrīveriem, atklājos īsi pirms tikšanās. Tā kā fotogrāfijās viens otru neredzējām, sevi aprakstīju kā zilacainu blondīni, viņš sevi raksturoja kā garu puisi brūniem matiem un brūnām acīm. Tas man gāja pie sirds. Aizkraukles autoostā Andri atpazinu uzreiz, jo no rīta pulksten desmitos nebija neviena cita puiša ar rozi rokās. Pirmā tikšanās bija jauka un romantiska. Puisis patika arvien vairāk, gribējās apskaut un bučot. Bija sajūta, ka ir īstais, bet mazliet šaubījos. Tikšanās kļuva biežākas, ciemojos Rīgā, staigājām pa kafejnīcām, gājām uz kino, sēdējām pie Daugavas. Andra dāvātie ziedi vāzē nevīta, stāvēja nedēļu. Pēc diviem mēnešiem Andris pārcēlās uz Aizkraukli. Ciemojāmies manā lauku sētā, tētis Andrim lika darīt lauku darbus. Man bija interesanti vērot, kā viņš no pilsētnieka kļūst par lauku darbu darītāju. Drīz viens bez otra nevarējām. Rudenī nosvinējām saderināšanos. Pēc gada mūs salaulāja Aizkraukles luterāņu baznīcā. Kāzas, pateicoties vedējiem, bija romantiskas un pārdomātas. Vedēji ir laimīgi precējušies jau divdesmit gadu, viņu mīlestība joprojām staro. Tas ir pamudinājums arī mums, lai censtos. Ikvienai meitenei novēlētu tādu vīru, kāds ir mans Andris.

Šā gada 15 maijā mēs svinējām 10 gadu jubileju kopš iepazīšanās brīža un 17.decembrī svinēsim kāzu 9.gadadienu. Mūsu ģimenē ir 3 gadīgs dēliņš Marks un uz rudeni mēs gaidām ģimenes pieaugumu.

Novēlu, lai vēl daudziem cilvēkiem dzīvē notiek tāda iepazīšanās kā manējā ar manu sieviņu Ievu :)