Vijīga un valdzinoša, ar skropstām, kuras vaigu skar, tāda, kuru nevar nodot, tāda, kura pieburt prot... Skaista, gudra, patstāvīga, ar labu izglītību un prestižu darbu, dzīvespriecīga, emocionāla, atraktīvām idejām par brīvā laika pavadīšanas iespējām. Tāda esmu. Patiku daudziem puišiem, daudzi mani iekāroja. Satikos ar dažādiem puišiem, bet neviena acīs tā arī nemanīju patiesu mīlestību. Vienmēr nācās pievilties draudzībā, ja var nosaukt par attiecībām. Pavisam neesmu no tām, kas var ātri pārmesties no vienām attiecībām otrās. Esmu no tiem, kas iemīlās reti, bet pamatīgi.

Nonācu pie lēmuma, kardināli mainīt savu dzīvi. Gribēju izdarīt ko tādu, kas vairs neļautu sērot par pagātni, bet liktu raudzīties tikai uz priekšu. Nolēmu pievērsties baznīcai, ne jau fanātiski, bet ticēju uz to Kungu, Dieviņu, kas palīdzētu aizvest nomaldījušos avi uz pareizā ceļa. Biju nogurusi no aprēķina attiecībām, neīstas draudzības, meliem, intrigām un nodevības. Pieņēmu lēmumu nokristīties. Tā pēc nedēļas ilgām pārrunām ar priesteri, 23.jūnijā savas ģimenes tuvāko cilvēku lokā, pašā Līgo dienā, man bija skaistas Kristības mazā baznīcā, kur mirdzēja baltas sveces, gaisā virmoja saldā lupīnu smarža un laimes piepildījums un savāds tukšums strāvoja manī. Ar priestera vārdiem par manu dzīvi, kas no tā brīža esot kā grāmata ar tukšām lapaspusēm, kuras vajagot man sākt rakstīt no jauna, sākās manas dzīves krāsainākās lappuses. Tā gada 23.jūnija diena mana dzīvē ierakstīja nozīmīga posma sākumu. Kā tāda liela māksliniece, kas lieliem košiem krāsas triepieniem rada mākslas darbu, es gleznoju savu dzīvi ar katru dienu, ar katru stundu un minūti arvien krāšņāk...

Tā paša 23.jūnija vakarā kopā ar māsu un viņas draugiem devāmies līgot. Manā pieklusušajā dvēseles nemierā bija iezagusies kāda man vēl neraksturīga sajūta, pavisam vēl nemanāma dzirkstelīte... Caur rudzupuķēm un saldajiem jasmīniem, kas rotāja manu vainagu, pamanīju, ka starp māsas uzaicinātajiem draugiem Līgo vakarā, bija kāds puisis, kas pastiprināti pievērsa manu uzmanību. Sakārtojusi vēja izrauto matu šķipsnu aiz auss, tikai pie sevis smīnot nodomāju, redz atkal kārtējais piedzīvojumu meklētājs. Līgo vakars bija skaists un patīkams. Kad no rīta bija jādodas mājup, puisis, kuram biju iepatikusies, velējās mani pavadīt, savukārt es atbildēju, ka ar māsu došos meklēt ozolu, kurā jāuzmet vainags, lai zinātu pēc cik gadiem tiksim apprecētas, ka tā tāda sena paraža. Puisis neatlaidās un ar savu draugu mūs ar māsu nāca pavadīt. Lai notiek, bijām puišos radījušas ziņkāri. Atradām ozolu pie kādas privātmājas un māsa meta pirmā, vainags atsitās pret zaru un ielidoja tās mājas pagalmā. Tā mēs visi nosmējāmies, ka māsai būs precinieks no tās sētas. Bija mana kārta mest vainagu, bet kaut kas manī atturēja to darīt, pārliku vainagu pār roku un tā vietā, lai ļautos izklaidei, ieklausījos sirds balsī un nesu vainagu mājās. Kompānijai izlocījos ar uzaicinājumu brokastīs, no kā visi arī neatteicās. Pie sevis nodomāju, ka tik es neaizvedu savu nākamo vīru brokastīs... Vainadziņu iekāru savās mājās. Jautri pačalojuši, iepazinušies un dalījušies Līgo vakara iespaidos pie brokastīm, šķīrāmies.

Puisim sirsniņā es laikam biju tā iekritusi, ka nākamās dienas pēcpusdienā bija klāt un aicināja mani izbraucienā ar velosipēdiem. Biju patīkami pārsteigta. Pie sevis nodomāju, ka gandrīz pats Kungs man viņu atsūtījis. Patīkams cilvēks, neuzbāzīgs. Ai, lai notiek! Diena saulaina, patīkams puisis, devos izbraucienā. Sarunas par dzīvi, vakariņas ceļmalas krodziņā, lēnām sākām viens otru iepazīt. Galvenais, ka nekad mums neaptrūkās vārdu sarunām. Vasara gāja uz priekšu, mēs turpinājām satikties kā labi paziņas, es negribēju neko vairāk, kaut otra acīs manīju ko citu. Es nepadevos, bet mēs turpinājām satikties arvien biežāk, gandrīz katrs darba dienas vakars tika pavadīts jauki čalojot pie jūras saulrietā, savukārt brīvdienās devāmies katru reizi uz citu pilsētu. Mums bija daudz par ko runāt par dzīvi, nākotni, mērķiem un sapņiem, bija pietiekami daudz laika, lai viens otru iepazītu. Protams, puisis kādu vakaru saulrietā mani centās apskaut, bet es neatbildēju.

Puisis burtiski bija apburts no manas klātbūtnes, acis mirdzēja, smaids gandrīz nekad nepazuda no viņa lūpām, viņš staroja. Bet es kā tāda kristāla vāze, stāvēju stīvi pretī un neļāvos noticēt, ka starp mums kas varētu sanākt. Man bija simpātijas pret šo cilvēku, bet nevarēju iedomāties sev tuvu blakus. Ikreiz, kad puisis centās mani apskaut, manī kaut kas nodrebēja un reizē atturēja. Viņš nepadevās, bet turpināja mani aplidot.

Savos Vārda svētkos Viņš mani aizveda uz Palangu, Klaipēdu, Kuršu kāpu. Kad sēdējām Palangas zivju restorānā un dzērām aukstu Martini Asti šampanieti, man no viņa skatiena vien reiba galva. Aiz patīkamām emocijām vai kusu, bet kad dāvanā saņēmu pirmīt skatlogā noskatītās smaržas, mani ceļi sāka trīcēt. Es biju vairāk kā pārsteigta. Noskatoties delfīnu un jūras lauvu priekšnesumu Klaipēdas delfinārijā, pēc tam izvizinoties zirgu pajūgā, sajutos kā princese. Arī kad pie mūsu galdiņa kafejnīcā pienāca kurlmēms vīrietis ar uzrakstu iekārtu kaklā, kas vēstīja "vai nevaram palīdzēt?", arī tad jaukais manis sastaptais puisis neatteica nabagam un ziedoja naudu, kā pateicību saņemot mazu rotaļu briedīti, kas vēl šobrīd braukā mums līdzi tālākos un tuvākos izbraucienos. Sapratu cik daudz patiesi laba var būt šajā cilvēkā. Pavisam noteikti ar tādu cilvēku vēl nebiju iepazinusies. Te nebija nekāda zemteksta, mēs vienkārši abi baudījām viens otra sabiedrību un mums kopā bija skaisti!

Pienāca rudens. Skaists, saulains un krāsains septembris. Man tuvojās atvaļinājums, uz kuru jau pavasarī bija nopirkta biļete atpūtai Turcijā kopā ar kolēģes draugiem. Mani pārņēma savāda sajūta, tiklīdz  saņēmu no sava drauga zvanu, ka nekavējoties grib ar mani tikties. Tāda klusa balss skanēja telefonā. Es devos pa kāpnēm lejā, kur Viņš mani mašīnā jau gaidīja. Es pamanīju viņa acīs asaru pērlītes, Viņš neko neteica, mēs vienkārši braukājām pa pilsētas ielām, it kā meklēdams īstos vārdus. Manī sākās panika. Es sapratu, vai nu tās ir beigas, vai man ir jārīkojas. Es uzaicināju viņu pie sevis. Man likās, ka mūsu tikšanās bija īsa, atceros tikai, ka prom ejot Viņš pirmo reizi noskūpstīja mani, un es atbildēju skūpstam, reiba galva un neko nedzirdēju. Sapratu tikai vienu, puisis negribēja, lai braucu Turcijas ceļojumā. Manī pārlūza kāda neredzama stīga, kas visu šo laiku mani atturēja no tuvākām attiecībām, it kā manis pašas acis raudzījās pavisam citādā virzienā, manas domas pēkšņi sāka darboties savādāk. Vienkārši sakot, es negribēju šo jauko cilvēku pazaudēt. Kad bija pienācis tas rīts doties uz lidostu, lai dotos Turcijas ceļojumā, es nevis izsaucu taksi, bet piezvanīju Viņam, lai aizved mani citā ceļojumā, jo turpmāk braukšu tikai ar Viņu visos ceļojumos. Mēs aizbraucām pastaigā pa Vecrīgu, kur sadevušies rokās mēs staigājām, priecājāmies, skūpstījāmies, līdz mums dzima zibenīga doma braucienam ar prāmi. Par laimi bija nopērkamas biļetes, un mēs devāmies romantiskā braucienā uz Stokholmu. Šī brauciena laikā sapratu, ka esam radīti viens otram. Ceļojumā viss bija tik skaisti, ka atkusa pat mana ledus sirds, un es padevos. Ļāvos burvīgām brīvdienām kopā ar cilvēku, kuru biju paspējusi jau iemīlēt, tikai visu laiku baidījos pati sev to atzīt.

Tā mēs kā divas baltas dūjas divus gadus katru dienu lidinājāmies līdzās viens otram, kamēr atkal pienāca septembris, un mēs draugu lokā, ziediem un svecēm rotātā baznīcā salaulājāmies, tieši tur, kur 23.jūnijā kādā citā gadā bija manas Kristības. Mūsu rokas rotā laulību gredzeni, kuros mirdz 23 briljanta actiņas!

Tagad mūsu ģimenei pievienojies mazs dēlēniņš, kurš tika Kristīts tai pat baznīcā.

Un lai man kāds tagad pamēģina pateikt, ka Dievs nav uz pasaules, IR, un katram mums ir savs sargeņģelis, kas mūs vada pa dzīvi!