Ir lietas, ko es nemaz nenojaušu, lietas, kas ietekmēs manu dzīvi. Ir kāds, kurš zina par mani, bet par kura eksistenci es nenojaušu. Es mierīgi pavadu dienas neapzinoties, ka šai pasaulē ir kāds, kurš vēro mani. Kāds, kurš kādreiz liks man būt laimīgākajai sievietei pasaulē.

Parasti sociālajos tīklos nesarakstos ar nepazīstamiem puišiem, bet šis bija nedaudz savādāks gadījums. Kādā vakarā iegāju draugiem.lv un redzu vēstuli. Nenojautu no kā varētu būt šī vēstule. Tas bija VIŅŠ. Lasu VIŅA vārdu vairākas reizes. Domāju - nē, es nepazīstu tādu. Izlasu, ko viņš man raksta. Raksta, ka ir redzējis mani vilcienā. Es nepazinu tādu, nebiju neko dzirdējusi, nebiju redzējusi, nezināju, no kurienes viņš ir. Profilā redzēju, ka viņš mācās manā skolā, ka viņš ir mācījies arī manā iepriekšējā skolā. Prātā iešāvās viens jauniešu bariņš, kurš katru dienu brauc no Ikšķiles, katru dienu kāpj tajā pašā vagonā, kurā esmu es. Ceturtajā vagonā. Uz brīdi iedomājos, ka kāds no viņiem. Bet skatoties uz VIŅA bildi, man nenāca prātā neviens no tiem jauniešiem. Bilde tumši pelēka, nopietna. VIŅŠ – īsiem tumšiem matiem, tumšām acīm. Noslēpumains. Mugurā krekls un jaciņa ar rāvējslēdzēju. Atbildēju viņam un pajautāju, kas viņš ir, no kurienes un tamlīdzīgi. Sākumā nebiju ieinteresēta, bet laika gaitā mani interesēja, kas īsti viņš ir, lai dod ziņu skolā. Tā arī nesagaidīju nekādas zīmes. Katru dienu gan es, gan viņš skatījāmies viens otra profilu. Es intereses pēc, jo gribēju zināt, kas viņš ir. Par tikšanos negāja runa. Nekad jau neiepazīstos internetā, jo parasti dzīvē viss ir savādāk - dzīvē šis cilvēks var būt savādāks, izskats atbaidošs. Šoreiz es nenobijos. Atbildēju vienmēr, kad viņš man rakstīja. Tad kādu laiku klusums. Neko viņš man nerakstīja.

Ir pienācis Ziemassvētku rīts un patiešām jūtu, ka ir īpašā svētku noskaņa. Noskaņa svinēt svētkus ģimenes lokā. Priecīga pamostos, izlienu no gultas un sajūtu pīrāgu smaržu. Mammīte jau sākusi rosīties pa virtuvi. Aizeju uz tualeti, pēc tam noskaloju seju un ieeju pie mammas virtuvē. Priecīga skatos uz tikko izceptajiem un smaržīgajiem pīrādziņiem. Bezkaunīgi paprasu, vai drīkstu vienu apēst. Paņemu un iekožos. Man tik ļoti garšo mammas ceptie pīrāgi, tie vienmēr ir ar kraukšķīgu garoziņu, mīksti un smaržīgi. Slepus paņēmu vēl vienu pīrādziņu un gāju pie datora. Ieeju draugiem.lv un skatos, ka ir saņemti dažādi apsveikumi no dažādiem cilvēkiem – draugiem, paziņām. Bet sirds salecās, kad ieraudzīju vienu vēstulīti. Smaids līdz ausīm. Man pašai nebija ne jausmas, ka man tik ļoti varētu ieinteresēt cilvēks, kura izskatu es pat nezinu, jo viņam galerijā nebija nevienas bildes. Tikai mīklainā profila bilde. VIŅA vēstule bija pirmā, kuru es atvēru un izlasīju. Tur bija apsveikums Ziemassvētkos. Brītiņu padomāju, pārlasīju vēlreiz un atbildēju viņam ar to pašu – apsveicu Ziemassvētkos. Sāku lasīt pārējās vēstules. Tās man nelika sajusties savādāk kā ikdienā. Parasti dzejolīši, novēlējumi.

Pēc ilga pārtraukuma VIŅŠ man beidzot uzrakstīja. Apvaicājās, kā man iet. Atbildu, ka nesen esmu atgriezusies no slimnīcas un rīt taisos iet uz skolu. Nākamajā dienā es uzzinu, ka ir iespēja braukt uz Rīgas Dinamo spēlēm. Eju pie bijušās klases audzinātājas un piesakos braukt. Šī bija reize, kad sapratu, ka beidzot ir tā iespēja ieraudzīt VIŅU. Audzinātāja man pateica, ka sēdēšu blakus VIŅAM. Es biju pārsteigta, pat laimīga. Es patiešām nesapratu, kas notiek, nesapratu, kā var ieinteresēt tā cilvēks, ja tu viņu pat redzējusi neesi. Biju ļoti priecīga.

Beidzot pienāk 2011. gada 21. janvāris. Jau uz arēnu braucu ar lielu satraukumu. Galvā dullums, un sirds sitās neprātīgi. Es ieeju arēnā, sameklēju savu vietu, apsēžos ar savu grupas biedreni. Sēžam, bet tad pienāk puišu bariņš, un visi apsēžas. Es pārmetu acis pāri un saprotu, ka trīs es pazīstu, bet vienu nē. Sirds sāka sisties vēl vairāk, jo es sapratu, ka tas ir VIŅŠ. Es skatos uz viņu un smaidu. Viņš skatās pretī un arī smaida. Bet liela bija mana vilšanās, kad sapratu, ka mēs nesēdēsim viens otram blakus. Viņš ir skaists. Skaistiem brūniem matiem, balti zobi, kārtīgs un gaumīgs apģērbs, acis mirdzošas. Es biju apburta!

Pēc hokeja spēles visi ejam prom. Spēle bija laba, bet zaudējām. Bet mani tas šajā vakarā galīgi nesatrauc. Ejam kopā ar VIŅU, bet neko nerunājam. Esmu kautrīga un pat nezinu, ko teikt. Kāpjam lejā pa kāpnēm, VIŅŠ uzlika savu roku man uz pleca, lai pieturētos, jo cilvēku drūzma ir liela. Es nespēju izteikt savas sajūtas, nespēju izteikt, cik laimīga, priecīga es esmu, cik ļoti es biju pārsteigta pati par sevi. Lejā pie arēnas atvadāmies viens no otra. Es braucu ar savu audzinātāju, viņš ar savu. Bet man ļoti gribās braukt ar viņu, bet nesanāks, jo abas mašīnas ir pilnas.

Nu ir pienākusi nākamā diena. Pēc lekcijām eju uz sporta zāli, lai pavingrotu. Es redzu, ka VIŅŠ šeit arī ir, bet viņš pie manis nepienāk. Izvingrojusies esmu, laiku pa laikam uzmetu acis VIŅA virzienā, bet kautrības dēļ nespēju pieiet klāt. Beidzot neilgi pirms prom iešanas saņemos un eju viņam klāt. Sēžam divatā uz soliņa. Runājam. Runājam par visu. Par to, ka es nezināju, kas viņš ir. Beidzot viņš man izstāsta, ka uz sporta zāli šeit ilgi nāk, lai tikai redzētu mani. Izstāstīja, ka pirmo reizi mani ieraudzīja, kad pie Dienesta viesnīcas spēlēju volejbolu. Viņš savam draugam ir prasījis, kas es tāda esmu. Draugs atbildējis – ka skaista jau esmu, bet nedaudz dumja.

Es zinu, ka es būtu nožēlojusi, ja nesaņemtos un nepieietu viņam klāt. Šobrīd ir pagājuši 3 gadi, 4 mēneši, 8 dienas, kopš ieraudzīju VIŅU. Precēties vēl netaisāmies, bet zinu, ka es VIŅU ĻOTI, ĻOTI MĪLU!