Līgavas izpirkšanas no vecākiem ir tradīcija, kurai bija būtiska nozīme senos laikos, jo no mājām tika aizvests darbaspēks, tādējādi tā bija kā kompensācija vecākiem par meitas auklēšanu, audzināšanu. Savukārt naudas vai mantas daudzumu noteica meitas izdaudzinātais čaklums un daiļums. Tagad līgavas pirkšanas tradīcijai ir vienīgi simboliska nozīme – kā meitas rokas lūgšana viņas vecākiem. Bet ir jaunie pāri, kas izvēlas šo tradīciju lieliskam kāzu dienas ievadam.

Līgavas izpirkšanas tradīcijas ievērošanai ir daži nosacījumi, piemēram, kur un kā notiks laulības reģistrācija. Ja ceremonija notiek baznīcā un līgavainis pirms tās līgavu neredz, tad šāda izpirkšana izpaliek. Ja līgavas tēvs ved līgavu līdz altārim, kur to sagaida līgavainis, tad arī šī izpirkšana īsti neiederas. Bet ja ir vēlēšanās, var noorganizēt līgavas izpirkšanu no vecākiem, un tad tētis savu meitu aizved līdz altārim. Ja laulības reģistrācija notiek dzimtsarakstu nodaļā, tad jaunais pāris jau ir kopā, un līgavas izpirkšana pirms tam mājās šajā gadījumā iederas.

Lielākoties līgava kāzu priekšvakarā dodas pie vecākiem un paliek tur pa nakti, lai nākamajā dienā varētu līgavainim neredzot gatavoties kāzām. Pirms laulību ceremonijas topošais vīrs brauc uz vietu, kur atrodas līgava, un viņam tā ir jāizpērk.

Līgavas izpirkšanas iespējas ir ļoti dažādas. Bieži vedēji vai kāzu organizatori ir sagatavojuši šķēršļu joslu. Piemēram, lai līgavainis tiktu līdz līgavas dzīvokļa vai mājas durvīm, uz katra pakāpiena jānosauc mīļvārdiņš, kādā viņš sauks sievu, līgavainim jādod kāds zvērests vedējiem un vecākiem, jāparāda kādas savas prāta un fiziskās spējas, jāraksta solījums un tamlīdzīgi. Romantisku gaisotni var radīt līgavaiņa dziedāšana zem līgavas mājas logiem.

Un tad, kad līgavainis beidzot ir ticis galā ar visiem uzdevumiem, pie namdurvīm sagaida smaidoša līgavas mamma, kura prasa papildus izpirkuma maksu ar dažādu darbu veikšanu.

No seniem laikiem līdz mūsdienām ir saglabājusies līgavaiņa apmānīšanas tradīcija, kad viņam par izturētajiem pārbaudījumiem vispirms piedāvā viltus līgavu, kamēr īstā ir paslēpusies istabā. Par līgavu iespējams pārģērbt jebkuru sarunātu cilvēku un izdomāt atbilstošu pastāstu. Piemēram, topošajam vīram var piedāvāt meiteni, kurai pie vēdera piestiprināts spilvens un kura ātri būtu izdodama pie vīra. Kāzu kleitā un biezā plīvurā var ietērpt kādu puisi. Vēl var aizsiet līgavainim acis, un nosēdināt rindā vairākas meitenes, no kurām likt viņam atpazīt savu līgavu, taustot rokas, ausis vai degunu.

Līgavas izpirkšana ir bijis aktuāls rituāls daudzu tautu kultūrās, un vēl joprojām ir dažas tautas, kur līgavainis savu līgavu izpērk no vecākiem. Senlatvieši par līgavu maksāja ne kā par cilvēku, kuru ņem verdzībā, bet tādējādi atlīdzināja ģimenei darba roku zaudējumu. Izpirkumu ne vienmēr maksāja naudā, reizēm mēdza maksāt arī „graudā”. Mūsdienās līgavainis simboliski dod vecākiem naudiņu. Tās var būt kādas īpaši izgatavotas monētas, varbūt naudas kokā iesieti latiņi. Ja līgavainim un kāziniekiem ir laba humora izjūta, var izdrukāt daudz papīra naudas un banknošu paciņas izkārtot koferī.

Par to, cik šī līgavas izpirkšana no vecākiem izdosies atraktīva un interesanta, lielā mērā ir atbildīgi vedēji. Par šādu izpirkšanu noteikti ir jāpabrīdina vecāki, lai tie zina, kas viņus sagaida, jo varbūt vecāki arī vēlas piedalīties ar savām idejām un vēlmēm. Par to noteikti jāinformē līgava un līgavainis, lai viņi varētu attiecīgi saplānot savas gatavošanās laulību ceremonijai aktivitātes. Tāpat kopīgi jāizlemj, kuri no radiem un viesiem būs tiesīgi piedalīties šīs tradīcijas vērošanā. Atcerieties šo rituālu iemūžināt fotogrāfijās un/vai filmā!