(Vedējtēvs aizdedzina vienu sveci)

Vedējmāte: Mīlestība - tā ir gaiša liesma, kas degusi jau sen - caur tiem tālajiem laikiem, kad vasaras vakaros meitas sadziedājās un puiši, kumeļus ganīdami, klausījās.

Vedējtēvs: Jau toreiz un vēl agrāk, kāds puisis, kādai meitai dāvāja vienkāršu ziedu, bet meita puisim - rakstainus cimdus. Tikai toreiz to sauca par lūkošanos un cerēšanos.

Un arī šodien, mēs esam sanākuši kopā, šī paša iemesla pēc. Mūsu pulkā sēd divi, kas viens otru nolūkojuši - ….. un …..

Vedējtēvs: Aizdedzināsim kāzu sveci par mīlestību (līgava aizdedzina sveci);

Vedējmāte:

Ai, mīla, mīla
Kā sapnis skaists,
Kā rīta blāzma,
Kas zilgmē kaist.

Viss tevī atplaukst,
Viss zied un zeļ.
Vējš smaržu vilni
Pār zemi ceļ.

Vedējtēvs: aizdedzināsim sveci par uzticību (līgavainis aizdedzina sveci);

Vedējmāte:

Sidraba rītā, dimanta rasā,
Izgāju ziedu palūkoties.
Atradu draugu, atradu sirdi
Mūžam no kura vairs nešķirties.

Vedējtēvs: Pacelsim glāzes par mīlestību, uzticību un kopējās dzīves sākumu.

Pirms iedzeršanas dziedam: Daudz baltu dieniņu…….