Vedējmāte:

Mīļie jaunlaulātie, cienījamie vecāki, radi un draugi!

Šodien Līga un Jānis uzsāk jaunu dzīves posmu, uzsāk kopējo dzīvi un tā kā man ar vedējtēvu vēl tā īsti nav sanācis sveikt jauno pāri, tad izmantojot šo brīdi gribam no sirds novēlēt saticību, mīlestību un stipru veselību.

Līga un Jāni, jums šodien ir bagātīgi klāts galds, bet ja dzīvē varbūt tas kādreiz nebūs tik pilns, tad lai nerada rūgtumu vienam pret otru, bet gan vēl ciešāk savieno jūsu sirdis, prātus un rokas un jaunības spēks uzvarēs visas grūtības.

Jāni, apskaties labi šodien savu Līgu. Viņa ir balta, jauna – mirdzošām acīm un lielu, lielu uzticību pret Tevi. Neliec viņai kļūt citādākai. Esi kā dārznieks, kas prot ziedu izplaucēt, saglabāt un ievākt ražu. Dari visu, lai vienmēr skanētu Līgas smiekli, lai neizdzistu mirdzums viņas acīs, un lai nekad Līgai nevajadzētu vilties ticībā pret Tevi.

Bet Tu, Līga, saproti Jāni, visu dzīvi tā kā līdz šim, lai vienmēr paliek vēlēšanās pieturēties pie viņa rokas. Tici vienmēr savam vīram un bez iemesla neļauj iezagties šaubām sirdī, bet nedari tā, lai rastos šaubas viņā!

Jūs esat iepazinuši viens otru un sapratuši, ka nevarat iet vieni, bet ka dzīves ceļu vēlaties iet kopā.

Saprotiet viens otru no pusvārda, visu dzīvi mīliet viens otru tā kā šodien.

Piedodiet viens otram, ja tas vajadzīgs, piekāpieties, bet neuzspiediet savu gribu viens otram un galvenais esiet godīgi un uzmanīgi pret savu līdzcilvēku.

Mīlestība ir nepārtraukta uzmanība vienam pret otru un jūs būsiet atklājuši dzīves un mīlas lielāko noslēpumu.

Un, ja jau viss tā ir un būs, tad atliek tikai novēlēt:

“Lai no diviem stipriem bērziem izaug bērzu birztaliņa” un lūgšu jaunlaulātos aizdegt sveci par mīlestību.

Vedējtēvs: Pacelsim glāzes un iedzersim par mīlestību!

Pirms iedzeršanas dziedam: Daudz baltu dieniņu…….

Vedējmāte: Par to, ka šodien mēs visi šeit atrodamies kopā ir jāsaka paldies Līgas un Jāņa vecākiem, kuri palīdzējuši tikt pāri ikdienas neveiksmēm, dalījuši ar jums prieku un bēdas.

Vedējtēvs:

Mīļie vecāki!

Jums šī diena ir saistīta ar ļoti dziļiem pārdzīvojumiem prieks par savu bērnu laimi, bet arī tādas vieglas skumjas un izbrīnā veraties savos jaunajos, bet pieaugušajos bērnos un jautājat:

Pa kuru laiku, pa kuru laiku viņi ir paspējuši izaugt, jo tas vēl liekas vakardien, kad mazie ķipari glaudās jūsu klēpī un pats drošākais patvērums bija jūsu drošās rokās. Jā, Jūsu bērni ir jau lieli un atstāj savas ligzdas. Vecāku lielākā laime ir savus bērnus redzēt laimīgus, tādēļ sirdis ir pilnas ar dziļu vēlēšanos, kaut jūsu bērni būtu laimīgi un jūsu rokas auklētu mīļus un gaidītus mazbērnus.

Un Jūsu bērni dziļi sirdī jūt pateicību par jūsu rūpēm, jūsu mīlestību un gādību. Ja varbūt lūpas to nesaka, tad Lailas un Kristapa sirdis šovakar jums klusi čukst:

Māt, vienu sprogu sarmas ieva
Ļauj tev no pieres tālāk mest
Un noskūpstīt to rūpju rievu
Pie kuras vainīgs esmu es!

Vedējmāte:

Lūgšu Līgas un Jāņa vecākus aizdegt sveci kā ģimenes siltuma un mīlestības apliecinājumu, par viņu bērnu laimi un saticību.
(vecāki aizdedzina pa vienai svecei).

Nav dzīve rožaina un maize nav jums salda,
Un bērni neredz to, kā dažkārt sirds jums sāp.
Kaut gan nav pieņemts teikt par mīlestību paldies,
Mēs galvas noliecam un sakām jums – paldies!

(Jaunie pasniedz vecākiem ziedus);

Vedējtēvs: Pacelsim glāzes par vecākiem!

Tagad vārds tiek dots vecākiem.